man ir sajūta, ka mīņājos uz vietas. doktorantūras grupa notiek pilnā sparā - tiekamies divreiz nedēļā, strādājam, runājamies, un pēdējās reizes jūtu tādu kā skolotājas prieku, kad redzu, ka kolēģiem iet uz priekšu un pati mazliet sašļūku, jo šķiet, ka esmu iestrēgusi iekš kaut kā nenoteikta. tas ir, no mana skatu punkta ir skaidri saprotams, kas un kā citiem disertācijā būs - liekas loģiski, pamatoti, viss, un tad padomāju par savu haosu un nesaprotu, vai jāiet uz priekšu (un vai virziens vispār ir īstais???) vai jādodas atpakaļ, tapēc palieku, kur esmu, un skatos riņķī apkārt, mēģinot saprast, ko tālāk. es saprotu, ka te nav tā, ka kāds cits man spēs pateikt, ko un kā darīt, tāpēc tas ir jādara pašai, bet es smagi apšaubu savu spēju to darīt.

ceru, ka šis drīzumā pāries.