vakaros šķiet, ka visas nebūšanas, neizdošanās un visu slikto varētu izskriet, bet, kad tieku līdz skriešanai, jau apmēram pie piektā kilometra domāju, ka vispār nedaudz dur sānā, ka sāp celis un kāpēc tieši skrienu, un mēģinu sevi pierunāt veikt vēl 100 metrus, varbūt vēl līdz krustojumam, labi, ir zaļā gaisma - vēl pāri ielai, un pēc skriešanas uz pāris stundām ir labi, bet tad pienāk vakars un vilšanās nekur nav pazudusi, un nākošajā dienā viegli smeldz kājas, un tā nu es tagad attopos ar trešo glāzi upeņu balzāma;(pirmās divas bija pirms -) soc.tīkli bāž sejā, ka "nākošā pēc manis ir īstā" nostrādājis atkal, kamēr es laikam laboju sevi, bet līdz galam nesalaboju, un beigās palieku pie sasistas siles. dažās dienās besīju pati sev, un ir bail domāt par to, cik slikti bija agrāk, ja tagad, kad ir relatīvi labi, ir šādi.  miegs.