protams, atkal ir izdevies apslimt. detaļas par to, kā ar to cīnos, nav interesantas, vispār laikam arī viss pārējais, kas man sakāms, nav sevišķi interesants, bet gribas parunāties un vistuvākais kaut kam, kam noteikti nekrītu uz nerviem (ar uzsvaru uz noteikti), ir ciba.
es joprojām esmu skolā un tas no vienas puses mani lēnām nogalina, bet no otras - saprātīgi dzīvojot, ik mēnesi varu atlikt kādu naudas summu krājkontā lielajam ceļojumam (ne obligāti ceļojums, vnk dzīves maiņa drīzāk), ko gaidu nākošajā gadā. zinātniskā darbība ir teju neeksistējoša un ap šo brīdi esmu vienojusies par tikšanos ar zinātnisko vadītāju, jo gribu paskaidrot, ka jūtos kā liekēdis projektā, jo pēdējās simulācijas nekādus kvalitatīvi jaunus rezultātus nav devušas un es neredzu jēgu tam, ko daru. viņš tur ir kaut kāds izpilddirektors or something, varbūt vajag mani vnk izslēgt no tā pasākuma, lai man vismaz ir tīra sirdsazpiņa. man šķiet, ka tāds purvs kā tagad, iepriekš nav bijis un nesaprotu, kā uztaisīt to multeņu triku, kurā pati sevi aiz ausīm izvelku ārā.
ja neskaita sirdsapziņas pārmetumus par iepriekšminēto purvu, dzīve šķiet apmēram normāla. jā, esmu nejauši nogalinājusi augu, kam bija izdevies pie manis izdzīvot vairāk kā gadu (gaidu, kad nokritīs visas lapas, lai atzītu savu sakāvi); jā, māsa vienā brīdī pieteicās nākt ciemos izrunāties, nekonkretizējot laiku, es no lieliem priekiem pat apmēram izbrīvēju visu nedēļas nogali, bet, protams, viņa beigās ne vien nepadeva ziņu, bet arī neatbildēja uz manām un neieradās; jā, nupat ir jau 75 dienas, kurās katrā esmu nostaigājusi sev uzlikto mērķi - vismaz 10k soļu (vismaz 8 km) un ir plāns tikt līdz 100 dienām; jā, kopš esmu single, esmu atsākusi savākt sevi rāmjos attiecībā uz puslīdz sakarīgu pārtiku un miega režīmu, turklāt uz nenoteiktu laiku esmu atlikusi ideju par tinder lietošanu, kaut gan lieliski apzinos, ka ar manu līdzšinējo dzīvesveidu nevienu sev interesantu personāžu tāpat vien nesatikšu. vēl kas? mani skolēni, kas aizgāja uz fizmatiem, joprojām tur cīnās un man ir prieks par viņiem. vēl viens no bijušajiem divpadsmitajiem bija atnācis ciemos pagājušajā nedēļā un pēc tam atlikušo dienu smaidīju kā maija saulīte.
vispār gribēju uzrakstīt (pēc cita cibas ieraksta izlasīšanas), ka šobrīd izcili būtu atrast kādu, ar ko skatīties kopā detektīvus tumšajos vakaros, varbūt iedzert pa glāzei vīna, un no tā neveidot neko vairāk. draugi tomēr ir vērtīgāki (un ilglaicīgāki) par attiecībām.
|