rīt mani divpadsmitie kārtos matemātikas eksāmenu un šovakar ir mazliet skumji, jo saprotu, ka principā šodien mūsu ceļi šķīrās. jā, vairāki jaunieši (neatkarīgi cits no cita) pirms došanās prom nāca teikt, cik ļoti viņiem patīk tas, kā mācu, ka esmu mīļākā skolotāja, ka esmu labākā skolotāja skolā, vienkārši paldies par visu; viena meitene pat uzdāvināja konfektes, bet .. nesaprotu, kā citi skolotāji to spēj darīt atkal un atkal : trīs-četrus gadus ar iedvesmu, no visas sirds un ar ticību mācīt, ieinteresēt, lolot un tad tā vienkārši palaist vaļā, lai jau pēc trīs mēnešiem sāktu visu no jauna. then again, desmitajiem un vienpadsmitajiem ne tuvu neesmu tik ļoti pieķērusies kā bija ar šiem jauniešiem pirms, attiecīgi, gada vai diviem. lieki piebilst, ka ceru (mazliet arī ticu), ka pēdējo trīs gadu darbs atspoguļosies vislabākajā iespējamā kvalitātē.