pēdējo mēnesi man nav, ko teikt. labi, nav tā, ka nav, ko teikt. drīzāk - nav, ko rakstīt. dienās izrunājos ar skolēniem, kolēģiem, draugiem un paziņām, un vakaros, kad varētu runāt ar sevi (t.i., rakstīt), tam vairs nav iedvesmas. izpaliek refleksija par dienā notikušo, prāts laikam nenonāk gluži miera stāvoklī un naktīs miegs ir vēl saraustītāks kā iepriekš.

noticis gan ir daudz, un šķiet, ka vajadzētu to visu kaut kur pierakstīt - te vai otrā blogā, vai uz papīra, bet nespēju saņemties sākt. un, ja tomēr sāku, tad apstājos pēc aptuveni diviem samocītiem teikumiem.

kamēr rakstīju šo, izdevās noformulēt domu par to, kādu komunikāciju labprāt gribētos un kas varbūt pārtrauktu tukšuma periodu visa veida ierakstos - gribas tāda cilvēka vai cilvēku sabiedrību, kurā var ērti klusēt; lai var runāt, bet var arī nerunāt un būtu ekvivalenti labi - varbūt tad dienas beigās nejustos tik iztukšota. laikam jau šajā situācijā daļēji pie vainas ir tas, ka pēdējā laikā vairāk esmu cilvēkos un biju paspējusi piemirst, ka nereti tas nogurdina.