salabota miega režīma paliekas ir pagaisušas. miegs nāk, bet šodien draudzējos ar vēlmi prokrastinēt un tā nu man jāceļas pēc mazāk četrām stundām, bet darba lietas vēl nav izdarītas. nestrādā arī pārmešana sev, jo zinu, ka tik un tā rīt tikšu galā.

vakar ciemos bija draugu pāris no vidusskolas laikiem, kas nebija Latvijā bijuši vairāk kā pusgadu. runājāmies un uz brīdi bija kaut kāda nostaļģiska sajūta, bet pat viskijs nespēja no atmiņas izklīdināt to, kāda bija mūsu komunikācija, pirms viņi aizbrauca, tāpēc, lai arī atkaltikšanās prieks bija patiess, apšaubu, ka regulāra komunikācija turpināsies. taču, kas zina, varbūt cilvēki mainās. (tas ne tikai par viņiem, gan jau es arī varētu būt tolerantāka (varbūt tomēr ignorantāka pret sevi?) un tad līdzāspastāvēšana būtu vieglāka. then again, uzreiz galvā klusa balstiņa dīc, ka "lol nau verc", jo kopīgu interešu nav jau labu laiku un uzturēt kontaktu tāpēc, ka kādreiz bijām labi draugi vai tāpēc, ka pilsēta ir maza un tas ir racionāli un pieklājīgi, nozīmēs izniekot laiku visiem.)