Esmu tas džeks, kurš uzrunā garāmgājējus mēģinot atrast savu iepriekšējo inkarnāciju un brīdināt par nākamo mūžu. vismaz par 2011.14.10 kad mani notrieca tramvajs. Un es izmisumā skrienu un kliedzu (un tā tiešām ir taisnība nevis kautkāds dzejolis, kā izpists sifiliss uz pipeles.) jo varu nepaspēt. Šodien domāju tieši par to interesanti kā lai es atstāju ziņojumu kādai no tuvākajām dzīvēm pēc šīs vai pirms. Iespējams šī ir tā ziņa, Dažām inkarnācijām tikai vien būtu kāds sakars ar jebko. Jo sapratu, ka levels būs pabeigts vien tad, kad iziešu pilnu ratu, inkarnējoties cauri it visiem cilvēkiem (un man šķiet arī dzīvniekiem, mikrobiem, varbūt pat insektiem un akmeņiem). Es biju tas džeks tramvaja vadītājs un blondīne, kas vājprātā kliedza dodot man salvetes. Es biju tas puika, kuru es piekāvu otrajā klasē, jo viņš apēda manus pončikus. Es biju tā meiča ar ko zaudējām nevainību. Pie velna izrādās es biju arī Elviss. Un šis laikam ir tas ziņojums.