nav jau tik slikti, bet es sapratu,ka esmu mizantrops homofobs, man bail no cilvēkiem, terora un pūļa, kautvai nākotnes apjausmā, nedeklarētā nojukušā gaismā. bet tu laikam esi viena no tiem,kas man palīdz par to nedomāt un neuztraukties, tu to spēj visvairāk, bez tevis būtu tumsa, nepatīkama tumsa, bet tava tumsa ir kā mīksts eklērs un ir gaisma tuneļa galā, vienmēr jau kāds stāv tai priekšā. Bet mirklis ir šī gaisma- blakus, tas kas ir tuvā vai tālā nākamībā ir domas, mirkļa domas-tās var vērst uz sevi un ne ārā un kaifot skaidra, pilnīgi skaidrā, šķietami, ir tāds kaifs staigāt un runāt ar Kasparu, ka viņam šķiet,ka esmu nenormāli aprijies. Bet aprīties taču ir normāli, es aprijos čipsus, tas noved kofeīna konvulsijās. Tu esi vairogs pret teroru, koki arī, bet tie nav visur un viņus kāds spēj apiet. Paldies, Pūciņ.