swimpis:

tikko atcerējos, kā dzīvoju bomžu patversmēs mazā pilsētiņā francijas ziemeļos ar izoperētu menisku uz kruķiem ar balalaiku. viens arābs gribēja un mēģināja mani nodurt ar savu nazi, bljedj tur vispār pizdjec kas dariijaas, pabiju pa 2 mēnešiem (vai mazāk) kādos 8 dažādos bomžu centros. katros sava kārtība, vēl redzēju kā kāpņutelpā tirgo H - lielāko kluci dzīvē, kilogramiem, Lillē. šie nav tie aizraujošie (tā jokoja) ceļojumu stāsti. bet tur ir vēl daudz ko stāstīt un nogatavojas ar laika miglu, kristālisku, kā izkusušu stiklu. kad pietiekami laika lapu apklāti tiks, tad arī lielāko hārdkoru varēšu nedaudz vairāk aprakstīt. gadi iet. rollercoasters iet un salto arī. es izstājos no programmas,jo man tas ķīmiskais sūds pisa veselību. jūtos, pat izskatos (ne šovakar) par pāris gadiem jaunāks. Tas ir ļoti īpatnējs fizioloģisks efekts, kas notiek tikai opioīdu lietotājiem. Ievēroju uz pedro u Tepeša, katru reizi, kad tie teica, ka esot atmetuši (paši vnk 3 dienas amfiku ņēma un neesot ar garu stāžu un lielu melu, depresijas un izlietoto bajānupilnu garāžu. To garāžu, kurā melnais mocīts jāglabā. "Kāds melnais mocīts? Tu brauc ar moci", jautāju, "...jā, gribi parādīšu?" tepeks baigi smīn, gaidu, saku:"Nu!", tepeks smejot:"Aizdod 10 latus degvielai." Pirms tam nebiju dzirdējis šo h cienītāju izteicienu. Alegorija, ka ja grib ar mocīti braukāties, jālej degviela. Es kādreiz esību zem h (un tas tiešām toreiz bija h nevis suns) un/vai hankas salīdzināju ar būšanu hotelī, tikai interjērajā metafiziskajā visur esošajā siltuma klubkrēslā, kas pat labā gadījumā par pieciem latiem pabaros tevi labi, ja ne vienīgajā diennakts ēdienreizē. Lai var kādu nakti pagulēt šai metafiziskajā viesnīcā, pat poļu maukas neprasu, tā pieklājīgi atsaku. jo dažreiz pagulēt tik skaisti pēc ielu partizānisma gaitām. Un tas viss tik tapēc? Tik tapēc, ka jūtu (sev divas sirdis, netici, paklausies. dzirdi?) kļūst kluss un es par pagānu srannu, tagad izsalkumā ēstu arī kebabu no indijas (pakistānas - pārsaucās pēc kkāda antihigiēnas skandāla, kopš nezināju, man likās, ka džekiem vnk kauns būt no tās vietas, kur brāļi ar māsām precās, tik ļoti daudz, ka Lielbritānijā, dēļ Pakistāņu imigrantu "tradīciju piekopšanas" (ģimenes mantrausība) rezultātā radušies kroplie bērni aprij gandrīz pusi visa NHS bērnu slimībām novirzītā budžeta, un tā ir Lielbritānija))