*

Ir miers. Man būs divas jaukas brīvdienas un tač viss ir labi :)

Neesmu bijusi mājās kopš trešdienas rīta. Staigāju apkārt ar lielo somu, kurā ir viss izdzīvošanai ieskaitot siltās zeķes, leikoplastus, lietussargu, grāmatu, matu balzamu un vēl visādus krāmus. Ir okej, bet tomēr gaidu brīdi, kad varēšu iekrist savā gultā un paklausīties mūziku uz sava kompja.
Un vēl (haha) es esmu baigā karjeriste un mans UK boss mani te nepārtraukti uzliela. Tūlīt mēs visi klausīsimies recordingu, kā es baigi tricky dabūju vienu verified sale. Labi, īsāk sakot - beidzot es jūtos pietiekami novertēta.

Vakardien negantie laikapstākļi izsauca nekontrolējamu baiļu lavīnu, ne no kā, pilnīgā mierā un komfortā sāku plosīties un domāt pāri robežām, aiz visa redzamā, mežģījos un pinos savos priekštatos un paredzējumos.
Šorīt biju augšā sešos, izberzēju sāļi salipušās skropstas, izstaipījos un devos dienas darbos.

Brīnišķīga pasaule. Viena veca sieviete teica, ka viņa 5h runā ar savu draudzeni Londonā. Un tad, ka man ir delightful, gentle accent un great voice un sāka stāstīt par savu niece in Paris, kura strādā par voiceover. Un teica: You should get into reading poetry or theatre. Un priecājās, ka esmu no Latvijas (Oh it's just gorgeous!)
Un tad mēs papļāpājām par to ka man patiesībā nepatīk telemārketings un tad viņa teica, lai es turos. Un nočukstēja Do find something else un God bless you.
Vienkārši pilnas acis piesprāgušas!

Mans jaukais, jaukais darbs. Tikko runāju ar vecu, vecu onkulīti, kurš man sāstīja par vecumu, par lietām, kuras es sapratīšu pēc 50 gadiem un stāstīja par to, kā viņš nemāk lietot mobilo telefonu, jo veciem cilvēkiem grūti iet ar tādām lietām. Un stāstīja par to ka viņš nav well-off. Kaut ko stāstīja par mana vārda izcelsmi. Runāja, runāja par saviem ceļojumiem pirms 40 gadiem uz Zviedriju sakarā ar mežsaimniecību. Un es vienkārši aizmirsos sarunā ar svešu cilvēku tūkstoš kilometru attālumā.

OMG. Savilku savu desmit dienu bilancīti, nošokējos un desmit minūtes meklēju kļūdas Exceļa funkcijās. Kļūdu nebija. Tikai es esmu izšķērdīga.

Vēl aizvien cilvēki man uzticās. Es ļaujos, lai mani māca dzīvot un tāpēc viņi dalās pieredzē un stāsta ļoti personīgas lietas. Esmu kā tāds melnais caurums. Ārā nekas netiek izdots. Informācijas sablīvējums tikai rada pilnīgāku kopskatu uz šo pasauli un cilvēkiem tajā.

Man iet okej. Vakar biju nolēmusi sēdēt mājās un atpūsties, bet tomēr aizbraucu uz centru un pastaigājos, palēkāju pa batutiem, apskatīju Korbīnu, pasauļojos Vērmaņdārzā, pūtu burbuļus un pati tapu fočēta, jā, paldies blame par sabiedrību :]

Un tad mēs ar draudzenēm domājām, ko labu uzrīkot vienai citai draudzenei vecmeitu ballītē. hihi, lai Vecrīga saturās ;)

Un tā es atnācu mājās, paskatījos limuzīnu, tad man vēl nenāca miegs un tad es uzliku The Neverending Story. Šī un vēl The Labyrinth ir manas mīļākās bērnības filmas.

Bet šorīt cēlos agri, jo vajadzēja satikt pusgadu neredzētu draudzeni, bet līdzko es tiku līdz Rīgai, tā viņa mana zvana, ka šodien netiek. Saks, jo man līdz darba sākumam bija tieši divarpus stundas. Un tad es aiz garlaicības ēdu brokastis, lasīju parkā Kafku un viena lēkāju pa batutiem. Un bija okej.

ak mans mīļais bračiņš, es darba laikā draugojos, bet viņš man atmet vēstulīti:
STRĀDĀ!!! :DDD

Poll #7430 -
Open to: All, results viewable to: None

Kas ir svarīgi?

Kas nav svarīgi?

Ļoti iepatikās šis raksts.

_________
Un aizbraukt paslaistīties pludmalē ar mīļoto cilvēku pirms darba ir tāds cheer-ups visai dienai, ka vai nu :)

Mobijs bija jauks. Izlēkājos slapja un priecīga. Atslēdzos. Fifīgi. Aha, jā, lift me up!

gaiļezerā pretīgi ātri lifti, un tā skaņa, tā skaņa. un tā slimnīcas smaka, visa sasūkusies manās drēbēs un rokās un matos, tracina. un stulbās jaunās dakterītes kuras vienā mierā iet ietējot, kamēr kāds cilvēks gaitenī pēc sava tuvinieka apmeklējuma kauc pilnā balsī. bet es nē, es māku smuki raudāt, pavisam bez skaņas, tā ka asaras satek lūpu kaktiņos un nopil no apakšlūpas. jā protams, ir taču 5 procentu iespēja. liktenis ir netaisnīgs, un nu jā kā jau parasti.
man nav vēlēšanās iet uz izlaidumu. es negribu strādāt, es gribu gulēt un man nav spēka runāt.

5 pildspalvas
3 zīmuļi
mape
3 lūpu spīdumi
darba līgums
4 pāri auskaru
2 foršas grāmatas
kaudze ar plāksteriem
tomāts

Kad to visu izkrauj uz gada izskatās funny.

Maz miega. Gara diena. Vēl šorīt es peldējos.. mm jauki :)
Drusciņ cīnos ar laika trūkumu.
No rīta ieskrēju mājās uz pusstundu un mamma tik noteica: Tu labāk izdomā kā ekspluatēt citus, nevis pati tesies apkārt, labi?

______________
Ir okej.

un viss vienlaicīgi. Man būtu jāpriecājas par savu pirmo sale, bet es nespēju. Ir sliktāk nekā es domāju un es nevaru sabrukt, jo man ir jāatbalsta citi. Un tāpēc es distancējos.

upd: ha, vēl viena sale! totāls disbalanss. bardaks!

@^T#@^%*&*#
es izturēšu!! (vaine?)
p.s. Īdu nonstopā un pieprasu muguras masāžu!

Nu biju darbā, sākās viss treinings. Laicīgi paziņoja ka It's all about profit. Nu neko, būsim piemērot sev šitādu filozofiju. Galva pilna ar vācu valodas gramatiku un Īrijas telefonsakaru tarifiem. Nāvīgs savienojums.
Bet tā jau okej - klausos visādus mēslus, graužu šokolādi un pamazām aprodu ar ideju. Un eju rododendros.

Rīt eksāmens un pēc tam pirmā darba diena. Jocīgi, bet es neuztraucos.

Visu dienu vāros savā sulā. Man ap galvu ir akvārijs kurš pilns ar domām un tas viss tik koncentrēts peld man pa vienu ausi iekšā pa otru ārā un pa nāsīm un aizmālē acis. Es atceros visu, VISU. Sākumā bija tikai visādas nejēdzības, dzīves netaisnības un cūcības, bet vakarpusē parādījās arī gaišie un priecīgie uzplaiksnījumi. Nedod dievs vēl kādu šitādu dienu. Nevar taču izturēt, kad lavīna ar atmiņām, viss tas murskulis ārpus lineārā laika veļas cauri apziņai. Nevar sagremot. Ir tik daudz visa kā, es to redzu kā lielu filmu to savu dzīvi notiktos brīžos. Es redzu citu cilvēku grimases, kad viņi uzzin par manu kārtējo izgājienu vai muļķību un es redzu sevi no malas lasām grāmatu vēlā vakarā vai nervozējam pirms eksāmena vai steidzamies pa ielu pašpārliecinātā solī. Es redzu to, kas notiek man zem ādas. (Šodien mana klasesbiedrene izsludināja kāzas. Hā, esmu jau tādā vecumā, kad vienaudži sāk precēties.) Kontrasti, cilvēku pilna galva, visi tēli lielā putrā un es neesmu aizmirsusi ne kripatiņu, ne mazāko rozīnīti. (Tici man, arī TU tur esi.) Brīnos, kur tam visam vieta, kur tas dziļums iestiepjas, kur..
Nesaprotu. Nezinu. Nē.

Es šodien ar diviem apburošiem jaunēkļiem skraidīju pa Viestura dārzu un šaudījos ar ūdenspistolītēm. Lai dzīvo vasara! Yippī :D