* - +

Visu dienu vāros savā sulā. Man ap galvu ir akvārijs kurš pilns ar domām un tas viss tik koncentrēts peld man pa vienu ausi iekšā pa otru ārā un pa nāsīm un aizmālē acis. Es atceros visu, VISU. Sākumā bija tikai visādas nejēdzības, dzīves netaisnības un cūcības, bet vakarpusē parādījās arī gaišie un priecīgie uzplaiksnījumi. Nedod dievs vēl kādu šitādu dienu. Nevar taču izturēt, kad lavīna ar atmiņām, viss tas murskulis ārpus lineārā laika veļas cauri apziņai. Nevar sagremot. Ir tik daudz visa kā, es to redzu kā lielu filmu to savu dzīvi notiktos brīžos. Es redzu citu cilvēku grimases, kad viņi uzzin par manu kārtējo izgājienu vai muļķību un es redzu sevi no malas lasām grāmatu vēlā vakarā vai nervozējam pirms eksāmena vai steidzamies pa ielu pašpārliecinātā solī. Es redzu to, kas notiek man zem ādas. (Šodien mana klasesbiedrene izsludināja kāzas. Hā, esmu jau tādā vecumā, kad vienaudži sāk precēties.) Kontrasti, cilvēku pilna galva, visi tēli lielā putrā un es neesmu aizmirsusi ne kripatiņu, ne mazāko rozīnīti. (Tici man, arī TU tur esi.) Brīnos, kur tam visam vieta, kur tas dziļums iestiepjas, kur..
Nesaprotu. Nezinu. Nē.