* - *

biju uz 2046. nevar runāt, ir jāklusē. un tas viens teikums - manas lielākās bailes pateiktas tur, uz ekrāna - kas liek saspringt visiem kakla muskuļiem, lai apslāpētu elsas. skaisti, bezgala skaisti. abas ar draudzeni pēc filmas bezmērķīgi nogājām pāris kvartālus klusumā. beidzot attapāmies, ka līst lietus. ai.

pazudusi sāta sajūta. lasu tāpēc, ka tas ir labi. eju shoppingā tāpēc, ka tas ir jauki. ēdu tāpēc, ka tā vajag. kārtoju māju tāpēc, ka noderīgi. daru, lai aizpildītu laiku, ķeksīša pēc. bet - kas ir manam priekam? kas paliek man pašai un kur paliek tā mazā daļina man, tikai man vienai pašai? lielākā daļa no tā, kas mani agrāk iepriecināja, tagad sniedz tikai īslaicīgu gandarījumu. viss ir tik parasts, ierasts, ikdienišķs. īpašais ir padarīts par normu. un jā - pati vien vainīga, gribējās intensīvi dzīvot. un saules arī par maz.

man nav ne laika, ne gribasspēka tevi žēlot - viss tikai sākas.
/un finālā: