100 days of writing
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, July 5th, 2022
| Time |
Event |
| 3:03a |
#9 no 100
Tikko sapratu, ka, kamēr es skaidri un pamatoti nesapratīšu, kāda dzīvesvieta ir pieņemama/piemērota mazam vai vidējam sunim, būs grūti izvēlēties dzīvokli. Man pašai arī vajag telpu, bet suņa komfortam tas ir svarīgāk (nu, man svarīgāk).
Turpinu atlikt admin lietas. Vispār lietas. Zaudēju iespēju laikā tikties ar disertācijas vadītāju, jo pagājušo nedēļu izvairījos un nākamās divas viņai ir atvaļinājums. Izskatās, ka jāsarunā tikšanās ar studiju atbalsta cilvēku. Vakar man tā nelikās, šodien jau mazliet skaidrāks, ka problēma ir psiholoģiska.
Šodien bija skaista diena ar draudzeni un viņas ģimeni. Mēģinājām nesalīt zem koka, lietus pārstāja, atvadījāmies vienreiz, tad es pārpratu draudzenes meitas peļķē iešanas žestu ar vēl viena apskāviena lūgumu, tiku noraidīta, un mājot gāju tālāk. Man pretī pamāja arī vēl garāmejoši puiši. Man patīk tādas mazas, mīļas dzīves kontakta nejaušības. Tu pavisam viegliņām pieskaries kāda cita cilvēka dzīvei, bez pienākumiem vai smagumiem, bez solījumiem, bez nekā liela, tikai viegli pieskaries. Šī man ļoti pietrūkst kopš atgriešnās Latvijā. Šeit ejot citiem par tuvu garām neviens (nu jau arī es reti) neatvainojas, mēs reti sakām komplimentus garāmgājēju suņiem, atrodam laiku patērzēt ar pārdevēju veikalā vai cilvēku, kas stāv mums priekšā rindā. Bet, ja tev ir suns, tu vari parunāt ar cilvēkiem, kuriem viņš ošņājoties pakutina potītes, sapin siksniņu, mēģinot iet zem viņu kājām zem soliņa, vai vienkārši eksistē visā savā mīlīgumā. Jāatzīst, es arī pati bez dzīvnieciņa vai draugu kompānijas neesmu vairs pārlieku komunikabla uz ielas. Man ir tāda seja, kam cilvēki piesienas, aicinot iedot naudu, telefona numuru, uzmanību vai dalību sektā, un es, godīgi sakot, nejūtos droša. Mans OCD princips kopš bērnības ir spēt paredzēt briesmas, un “uzprasīties uz nepatikšanām” ir plaša, kulturāli arī plaši apspriesta tēma. Ja es skatos uz cilvēkiem un smaidu, man mugurā ir kleita, un man kāds nodītu pāri, es dzirdētu paaudzēm bagātu kori, kas uzskaitītu visus faktorus, no kuriem būtu varējusi izvairīties. Ja es nepareizajā stundā eju pa nepareizo ielu, un ar mani kaut kas notiek, galu galā būtu taču varējusi zināt labāk, vai ne? Vai, ja es aizeju uz jebkuru randiņu ar cilvēku, kas satikts online, man nevajadzētu paredzēt (un izvairīties) no iespējamiem riskiem. Šķiet, ka tas, no kā patiesībā izvairos, ir retraumatizācija - sajūta, ka sevi atkal nepasargāju no apkārtesošo dogmatiskās tiesāšanas, kad man iet vissliktāk/kāds nodarījis pāri/esmu ievainota. Kad es esmu sakauta un jātiek galā ar papildus pāridarījumiem/kritiku/izaicinājumiem, es vairs nespēju cīnīties, jo vairs neesmu es.
Un tomēr - mani draugi mani šodien apskāva, suns (ne mans) sapiņķerējās simpātisku vīriešu kājās, kuri neiebilda, tad satika suņu draudziņu, ar ko arī es samīļojos, un visbeidzot zem koka otrajā lietus reizē kāda sieviete mani paaicināja zem sava lietussarga. Šodien pasaule savērpusies vieglu pieskārienu tīklos. | | 11:51p |
#10 no 100
Dzīvokļa meklēšanas sāga sāk palikt aizvien neiespējamāka. Man šķita, ka problēma būs izvēlēties dzīvokli, kurā abi ar (topošo) sunci jutīsimies labi, bet ar mājdzīvnieku patiesībā problēma ir pavisam cita - Tev nemaz nav tik daudz opciju. Līdz šim esmu apskatījusies trīs dzīvokļus, kuri bildēs izskatījās ļoti labi un bija manā budžetā:
1. Pirmais dzīvoklis bija reāli mitrs un drēgns ļoti karstā vasaras dienā, ar briesmīgu virtuvi, vannas istabu un kopējo stāvokli. Pagalms, kas bildēs izskatījās pēc vietas, kur sunim izskrieties, izrādījās viena puķu dobe, kas knapi turas pie dzīvības. Brīdī, kad biju dzīvokli skatīties, tas bija pilns ar citiem cilvēkiem, kas arī to apsvēra. Man apmēram piecu sekunžu laikā bija skaidrs, ka nebūs, bet pieklājības pēc apmetu loku pa dzīvokli un uzreiz arī atteicos.
2. Skaists studio dzīvoklis (tas ir - attēlos skaists) ar gaumīgi atdalītām guļamistabas un atpūtas zonām un atsevišķu virtuvi. Balts un pelēks, bet ne tādā sterilā veidā. Fotogrāfijas sludinājumā izrādījās uzņemtas pirms pieciem gadiem, kad dzīvoklim ticis veikts kapitālais remonts. Cilvēki uz virtuves virsmām bija pa tiešo kapājuši savu rasolu. Kāpņutelpa bija smirdīga, netīra, "tur kaimiņi tikai pīpējot, neko tādu pārāk citu nē", un man pa ceļam uz dzīvokli nācās pāriet ielas otrā pusē, jo tur dienas vidū tusēja dzērāju bars. Atcerējos, ka uz tās ielas man arī ir uzmākušies kaut kādi dīvaiņi. Teicu nē.
3. Teorētiski pieņemams 1.5 istabu dzīvoklis, kas bildēs izskatījās tā, ka gandrīz jau gribējās uzreiz parakstīt līgumu. Es, protams, zināju labāk. Šajā bija tiešām laba paskata divguļamā gulta, laba grīda un griesti, un varēja redzēt, ka kādreiz dzīvoklis ir bijis ļoti smuks. Tagad tas mazliet smirdēja, un, tā kā man šķita, ka tā smaka nāk no mazās telpiņas pirms dzīvokļa ar vēl divu citu dzīvokļu (netīrām, vecām, krāsru lobošām) durvīm, es droši vien no tās netiktu arī vaļā. Sienas pilnas ar naglām, šis tas "salabots" ar izoleni, dīvāna spilveni nereāli netīri un izdiluši (ok, tos es varētu piepirkt), siena aiz tiem netīra. Varbūt tā smaka bija tāpēc, ka gāzes apkure? Vai tas būtu labāk? Arī ejot uz šo dzīvokli izvairījos no vīrieša lielā reibumā, kurš bļāva virsū katram garāmgājējam. Kad prasīja par kaimiņiem, teica, ka tie esot cilvēki. :D
Esmu tādā dzīves posmā, kur varu gan atļauties, gan ļoti gribu dzīvot tā, lai ir patīkami. Dzīvokļu tirgus, it sevišķi, ja līgumā ietverti mājdzīvnieki, gan domā ko citu.
Piemēram, šodien uzrakstīju kādiem pieciem dzīvokļu saimniekiem, no kuriem tikai viens dzīvoklis pieejams man īrei ar dzīvnieku, ar noteikumu, ka samaksāšu, ja suns kaut ko saplēsīs. Nezināju, ka ir arī citi varianti, lai arī kurš ko saplēstu īrētā fakin dzīvoklī, bet ok, tas jau ir daudzsološi. Pārējie saimnieki teica vai nu nē, vai vienā gadījumā jā, ja maksāju drošības naudu piecu īres maksu apmērā. Esmu uz robežas, lai paliktu ar šiem cilvēkiem nejauka.
Protams, ka saprotu, tie ir viņu dzīvokļi un bizness, bet, manuprāt, tas, cik daudz dzīvokli var sabojāt mājdzīvnieks, ir pārsvarā atkarīgs no saimnieka. Ja atbildīgs saimnieks, tad suns vai nu būs skolots, ar gana aktīvu dzīvesveidu ārā, lai neatstātu negribētas sekas. Turklāt, tam ir domāta drošības nauda un iespēja visu pirms dzīvokļa nodošanas vai uzreiz pēc negadījuma, ja nu tāds notiek, salabot, satīrīt, utt. Esmu bijusi tajos viņu dzīvokļos un redzējusi, kādas telpas atstāj cilvēki, un varu saderēt (jā, SA-DE-RĒT!!!), ka pat ar maksimāli slienainu, lielu suni atstātu dzīvojamās telpas labākā stāvoklī. Tai pašā laikā, ņemot vērā, kādi mēdz būt īrnieki (saku to no savas tīrīšanas un labošanas pieredzes, kas gandrīz katrā dzīvoklī ir pirmo pāris mēnešu dienaskārtībā), it kā saprotu arī atturību.
Lai arī kā, šovakar manā sirdī peld miruši kucēni, un esmu ļoti, ļoti bēdīga. Tik ļoti gribas sākt jauno dzīves cēlienu, bet šobrīd izskatās drīzāk pēc dzīves atcēliena.
Noslēgumā atstāšu Jūs ar kāda dzīvokļa saimnieka skaidrojumu, kāpēc dzīvoklis nav piemērots mājdzīvniekiem:
"Nav iebūvētas kūts, staļļa, suņu būdas. Tikai parketa grīda. Ir nelāga pieredze ar kaķiem.
Un principā esmu pret kārtīgu dzīvnieku turēšanu ieslodzījumā." |
|