Pasen neesmu neko rakstījusi... tā jau parasti notiek kad dzīvē ir pārmaiņas...
Vai ar pagātni ir cauri??? Diezi vai, jo nevar jau aizmirst un aizvērt durvis. Sākt no jauna bez šaubām, bailēm, nožēlas...
Jauna dzīve lielākoties saistās ar jaunām attiecībām. Beidzot pa ilgiem laikiem man ir blakus savs cilvēks, nevis nočiepts kaut kur... Bet kā tas viss turpināsies? Sākums tāds sarežģīts, pasmags... Savā ziņā varētu vainot valsti un krīzi kurā tā ir iekūlusies... Bet katrs mēs veidojam savu dzīvi paši... Tad nu cerot, ka izturēsim šos pārbaudījumus, sakārtosim dzīves (katrs savas) varēsim uzcelt jaunu pasauli, lielisku pasauli abiem.
Bet ko ar pagātni?
Kā man nepatīk tas ka nekad neesmu pārliecināta par to kas ir, par to ko daru, par to kas būs...
Bet labi ka vairs nesasapņojos... esmu pavisam uz zemes ar visām četrām...

Labprāt uzsāktu savu biznesu, ja vien kāds palīdzētu atsperties.... Idejas ir, varbūt vienkāršas, varbūt zināmas, bet tajā pašā laikā realizējamas. Bet diemžēl neviens negrib palīdzēt, vai arī jāpārdod dvēsele (un viss tai klāt apkārt esošais, bijušais, un tas kas varbūt tikai būs)... Un vēl apgalvo ka viss ir rožaini, ka visus atbalsta, ka nevajag činkstēt, ka vajag tik gribēt un darboties.... realitāte tomēr ir un paliek realitāte....

Cilvēki ir iedomājušies, ja viņiem ir melns džips tad nu visiem uz ceļa ir jādara tas ko kundziņš (ar pārēsto ģīmi) grib. F**k off!!! :@ Vakar tādu satiku, galu galā viņš pierādīja savu idiotismu... bet es aizdomājos par to cik žēl ka nav spēju (kā piemēram Merlinam). Tad viņš dabūtu trūkties. Aizdomājos arī par agresijas līmeni sevī šādos brīžos... Būtu es vīrietis noteikti ietu uzsist aci, nebūtu likumu ielaistu pierē lodi... jo nav attaisnojuma agresīvai uzvedībai uz ceļa, nav tiesību censties taranēt, nostumt vai kā savādāk nelikumīgi darboties un pēc tam vēl sadusmoties un turpināt ārdīties, ja uzreiz visi nebaidās un turās pretī... Vienu vārdu sakot.... F***!!!!!