Man patīk taksometri. Tiem piemīt kaut kāda "aizved-mani-kaut-kur-kur-ir-labāk" sajūta. Naktīs, ejot pa tukšām ielām, tā pārņem īpaši spēcīgi un zaļā uguntiņa tā vien vilina pacelt roku, iekāpt un pateikt... pateikt... ko pateikt?

Kāda burvīga saulīte aiz loga. :))) Un taksometra vadītājs šorīt, traukdamies pa Čaka ielu, man stāsīja, ka tuvojoties slapjdraņķis... Lai jau. Pēc tādas saulītes caur pēdējo rudens lapu oranžajām vitrāžām diena ir nenovēršami mainījusies. Nekas vairs nebiedē. Arī slapjdraņķis ne.