22:44 - #AtcerētiesSvarīgo
Bija brīžiem apmākusies, bet silta vasaras diena. Ilmārs stūrēja 2008. gada VW Tiguan apvidus auto, Marianna sēdēja viņam blakus un bakstot telefonu kārtoja pēdējās darba lietas. Bērni bija atstāti pie vecvecākiem, bāka pielieta pilna, naktsmītnes rezervētas un nedēļas nogale, pa ilgiem laikiem piederēja viņiem pašiem. Salonā skanēja Cigarettes after sex un auto līgani slīdēja pa Latvijas lauku ceļiem aiz sevis atstājot gleznu putekļu mākoni. Viņi bezmērķīgi klīda pa dažādiem Ziemeļkurzemes miestiem un daudzkārt apskatītiem apskates objektiem, kas, lai arī nespēja mēroties vērienīgumā ar pasaules tūrisma piedāvātajām iespējam, staroja ar nostaļģijas un pazīstama miera sajūtu, gluži kā vecmāmiņas gatavotais ēdiens.Piestājuši Kolkas ragā, viņi raudzījās viens otrā, jūrā, saulē un smiltīs ar mīlestības pilnām acīm. Diena nebija vēl pusē - savādi cik gan daudz var paspēt, ja nav jāstrādā vai jāgana divi dzīvesspara pilni delveri, kas pie mazākās izdevības cenšas nodarīt kādu skādi. Mākoņu neveikli piesegtā pēcpusdienas saule piešķīra savādu sēpijas toni un pilsētas kņada un rūpests šķita aizbīdījušies galvas aizmugurē un uzlikti uz pauzes.
Viņi turpināja ceļu, dzēra kafiju, ēda saldējumu pie ceļmalas veikaliņiem un kavējās bezrūpīgās sarunās. Parasti viņu sarunu centrā bija darbs, bērni, ģimenes budžets un nogurums, taču tagad pat bez iepriekšējas vienošanās visi ikdienišķie jautājumi palika neaizskarti. “Savādi, ka Tev vasarā parādās divi vasaras raibumi, viens tieši starp acīm, kā Indiešu ielenei,” Marianna ķircināja Ilmāru. “Man būtu ļoti nepaveicies, ja mani vecāki līdz ar manu dzimšanu būtu izvēlējušies, ka jāaprec Tevi.” Ilmārs laiski atbildēja.
Bez steigas bija pienācis vakars, un abi ceļotāji bija nonākuši Slīteres rezervātā, un atraduši jauku vietiņu dienas priekšpēdējā saulītē, nelielā noriņā nostāk no ceļa. Termoss, sviestmaizes, pudele šampanieša. Ilmāram sāpēja vaigu bedrītes no smaidīšanas, tik bezrūpīgi laimīgs viņš jutās tikai divatā ar Mariannu. Dzirkstošais vīns noapaļoja pēdējos rūpju stūrīšus, kas ikdienā tik neganti spiedās apziņas klājumā un Marianna atslīga Ilmāra drošajās rokās un vēroja priedes, ko vakara saule iekrāsoja sārti zeltainā krāsā. Vaļīgi pavadītā diena un dzirkstošais dzēriens vaigiem un domām bija atgriezis sārto toni.
Ilmārs piecēlās un atvēra ietilpīgo bagāžnieku, kurā bija noglabātas pērnās vasaras riepas, pāris maisi ar būvgružiem un sadzīves atkritumiem un rimi maisiņš ar baterijām, ko viņš bija nozadzis no ekoloģiski atbildīgās bateriju savākšanas vietas darbā. Ar dzelžainu apņēmību viegli satraukts, viņš visus krāmus izmētāja pa mazo noriņu, kamēr Marianna apbrīnā noraudzījās mīļotā vīrieša darbībā. Nekas no tā viņai nešķita pareizi - nedz laiski pavadītais laiks, nedz vecākiem nogrūstie bērni, bet vismazāk jau aizsargātas dabas teritorijas piesmiešana. Taču pareizas un tikumīgas lietas, reti kad pūš vēju kaisles burās. Mīļotais vīrietis, kas noguris pēc darba palīdz bērniem pildīt mājasdarbus un dzied šūpuļdziesmas ir jauki, taču mīļotais vīrietis, kas ielej Moētu un izber būvgružus vietā ar unikālu bioloģisko daudzveidību - tas ir sasodīti seksīgi. Ilmārs zināja ko dara, viņš to redzēja Mariannas acīs. Pēc brīža līdzās atkritumiem nokrita Mariannas krūšturis, bet putnu balsīm un vēja šalkām pievienojās divu mīlnieku elsas.