22:55 - TekstuKuļķene
Bija vēls vakars un ritēja sanāksmes otrā stunda, bet viņi bija tikuši tikai pusē. Ilmāra, labā uzvalkā tērptais ķermenis izstaroja pašpārliecību un vitalitāti. Uz visiem, pat nepatīkamiem, klienta jautājumiem bija sagatavota ne vien trāpīga un korekta atbilde, bet arī sirsnīgs un silts smaids. Ilmārs uzņēmuma sejai piešķīra tik nepieciešamos kompetences un cilvēcības vaibstus, kas spēja nogludināt ļoti nelīdzenas situācijas un ļāva Ilmāra uzņēmumam gūt virsroku arī šķietami neizdevīgas situācijās. Uzņēmuma valde to labi apzinājās, tāpēc Ilmārs, viņu zelta puisēns, viņu finanšu direktora padomnieks, tika pienācīgi atalgots gan ar nepieklājīgi lielu algu, gan jaunās paaudzes BMW, gan dārgiem komandējumiem un dāvanām un citiem mazāk afišētiem, bet ievērojami skaistākiem labumiem.Sanāksme beidzās un atvadījies no viesiem un valdes pārstāvjiem Ilmārs devās uz savu kabinetu. Viņš labi apzinājās savu vērtību kā arī to, ka daudzi viņu apskauž, bet viņam bija vienalga, kā par gandrīz visām laicīgās dzīves sīkmanīgajām niansēm, kas parasti nodarbina cilvēku prātus. Ļaužu nievas, maziskie izteikumi un konkurentu draudi un pielīšanas mēģinājumi aptecēja viņa uzvalku, kā lietus lāses tikko ievaskotu auto vējstiklu – viņš tos pat lāgā nepamanīja un nekad neuztvēra personīgi.
Ārēji apstākļi un lietas viņu ietekmēja reti, bet atslīdzis krēslā viņš atkal sajuta uzvalka, apročpogu un zelta pulksteņa savādo smagumu, kas apņēma viņa sārto gaļīgo miesu. Rūpests nāca no iekšas. Ilmārs atcerējās, kā pēc studijām redzēja savu amatu un sociālo statusu kā sava ķermeņa turpinājumu – instrumentu, kas padarīja cilvēciskās ieceres sasniedzamas un piepildāmas. Taču tagad juta, ka viņa miesa un gars ir otršķirīgi un kļuvuši vien par glītu foto uzņēmuma mājas lapā un bateriju korporatīvā ķermeņa darbībai.
Ilmārs zināja, kas tādās reizēs jādara un viņam, kā vienmēr, bija plāns. Viņam vajadzēja mazliet “īstuma” – mazliet adrenalīna, endorfīnu, dopamīna un citu hormonu, kas nodrošina pilnasinīgu cilvēcisko pārdzīvojumu. Nosūtījis ziņu asistentam, ka rīt nebūs darbā, Ilmārs noģērba uzvalku un ietērpās džinsu biksēs, t-kreklā un ādas jakā. Aiz jostas viņš aizbāza klusinātu gloku ar novīlētiem sērijas numuriem. Ielicis bateriju ādas jakā noglabātajā telefonā, viņš uzspieda Oļega numuru, ko zināja no galvas.