19:10
Agra otrdienas vakara saule iespīdēja caur netīrajiem kebabnīcas logiem, noglāstot dažus tās apmeklētājus. Kebabnīcā bija vien pāris cilvēki, kas nesteidzīgi baudīja ātro un sātīgo maltīti. Neviens no viņiem nelasīja nedz laikrakstu, nedz ritināja spīdošo telefona ekrāniņu - viņi tikai ēda, un ļāva katram sāļi gaļīgajam kumosam remdēt izsalkumu.Jaunākais kebabnīcas darbinieks - Klāvs, jutās garlaikots līdz izmisumam. Viņš vaicāja savam ievērojami pieredzes bagātākajam kolēģim Abdulam:
"Kā tu paciet to visu?. Katru dienu - uzsildi maizīti, sagriez gaļu, pieliec salātus, uzspied mērcīti, sarullē… vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz… Dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, mēnesi no mēneša… Esmu šeit nostrādājis vien mēnesi, bet tikpat labi tie varētu būt gadi…"
Abdula tumši brūnās, teju melnās acis gurdi palūkojas pulkstenī. Skaties, viņš smaidot parādīja uz durvīm.
Pa tām ienāca jauna sieviete. Labi un pieklājīgi ģērbti - svārkos, blūzē, žaketē, bēšā un acīmredzami dārgā mētelī. Neuzkrītošu kosmētiku, skaistām, bet sagurušām acīm. Pienākusi pie kases viņa, ne uz mirkli neapdomājoties pasūtīja lielu vidēji asu vistas kebabu un kolu ēšanai uz vietas. Viņa norēķinās par pirkumu ar karti - labi kopti pirksti, ar tumši brūnas krāsas laku, kas pieskaņota viņas matu krāsai precīzi nospieda kodu uz norēķinu termināļa un Abduls ķērās pie darba.
Abdula tumšās spalvainās rokas prasmīgi izklāja humusa mērci, gaļu un salātus pār silto, plakano maizi, pievienoja pareizu daudzumu asās mērces un prasmīgi sarullēja kebabu ciešā rullītī. Kāds cits varētu būt ko piemirsis vai sajaucis, bet ne Abduls, ne šodien.
Sieviete, kebabnīcas eļļā cepto ēdienu dvakā, sēžot uz nodriskātā krēsla pie pavirši notīrītā galda šķita kā svešķermenis - kā stikla skabarga gaļīgā, piesvīdušā miesā. Klāvs, stāvot pie kases, no kuras ērti varēja pārredzēt visu kebabnīcu, viņu neuzkrītoši vēroja. Viņa pavirši šķirstīja telefonu, taču acīmredzami tajā neiedziļinoties un gaidot maltīti. Abduls iedeva Klāvam paplāti, nosodoši sakot "Nelūri! Nes prom!".
Klāvs sniedza viņai paplāti un mazliet mulsi teica: "Labu apetīti!". Viņa pieklājīgi bet vēsi pasmaidīja. Telefons acumirklī pazuda somiņā, un sieviete pievērsa visu uzmanību ēdienam. Ar nostieptiem pirkstiem, precīzām kustībām ātri, bet ne steidzīgi, viņa attina kebaba galiņu no folija un iekodās tajā - negausīgi, taču nepārkāpjot pieklājības robežas - ne uz brīdi nezaudējot uzmanību un neko nenosmērējot vai nenopilinot.
Ēdot sievietes vaigos atgriezās sārtums. Viņa skatījās uz Merķeļa ielu caur saules izgaismotajiem putekļiem ar acīm no kurām pazuda gurdums un tikko redzamajā atspulgā pamanīja, ka sejā atgriezies miers. Pabeigusi maltīti, viņa simboliski noslaucīja joprojām tīrās rokas un lūpas, ielika kolu somiņā un devās prom, paplāti atstājot uz galda, neko nesakot un pametot žēlsirdīgu un pateicības pilnu skatienu Abdula virzienā.
Klāvs sajuta dīvainu, ziemassvētku vakaram līdzīgu, mieru uz pavisam īsu brīdi piepildot ēstuves telpu. Viņš saprata.