01:20 - Ritms un dzeja - neskaidrs, bet tīkams vēstījums. wtf
Hip - hop censoņa Finķa radītajos trekos ir kaut kas pagalam apburošs. Pareizāk sakot, par spīti, vismaz pirmajā skatījumā absolūti idiotiskiem tekstiem, tā šķiet, ka atsevišķas teksta rindiņas uzrunā kaut ko aiz apziņas, kas uz to noraugās gaužām kritiski. Gan skaņdarbi "Karaļi un karalienes", "Laiks ir uzvarējis", gan arī pavisam svaigajā veikumā "Mežrozīte". Bet, ļaujiet ilustrēt ar piemēriem: Karaļi un karalienes (teksts zem saites) gan pirmais pants, gan piedziedājums brīžiem balansē uz absurda robežas. Bet piedziedājums:
Varavīksnes nekad nemaina toņus
Jūs gribat uzvilkt cits citu kroņus,
Jo ir karaļi -karaļi un ir karalienes,
Un es atkal esmu viens-viens,
ir vēl sliktāks. Var jau būt, ka palaižu garām kādu asprātīgu metaforu vai citu izteiksmes līdzekli, bet es nevaru atrast piedziedājumā neko vairāk par gaužām triviālo "apkārt vieni vienīgi feiki, es vienīgais esmu true". Un man nepatīk seklas dziesmas, ja neskaita Nicole Sherzinger, vai vismaz dziesmas, kuru seklumu es varu pamanīt. Bet klausoties šo, šķiet, lai cik arī tas nebūtu neticami, Fiņķis cenšas pateikt, ko vairāk, un es nevaru uzlikt savu pirkstu uz tā. Un, negribu lielīties, bet parasti es daudzmaz ciešami spēju tvert lirisko vēstījumu dažādos kultūrproduktos, it īpaši jau runa nav par kādu augstāko laikmetīgo mākslu.
Arī mazliet jaunākajā skaņdarbā "Laiks ir uzvarējis" ir vairāki nejēdzīgi teksti, kuri, par spīti tam, ka vajadzētu - nekaitina. Visvairāk vēlētos izcelt rindiņu,
"Laimes lutekli, es tev esmu baiss
Dieva dēļ nenolaid rokas, dieva dēļ nenolaid.."
Un es nevaru no tā izvilkt cik necik jēgpilnu vēstījumu, bet katru reizi kad dzirdu, topu uzrunāts, taču apejot to manu smadzeņu daļu, kas parasti identificē un novērtē tīkamu vēstījumu. Šeit nesaprotu, vai viņš uzrunā laiku, kam tiek veltīta dziesma vai kādu literāro "Citu". Nedz kāpēc viņš tam ir baiss, nedz kāpēc nedrīkstētu nolaist rokas. Un vai roku nenolaišana attiecināta uz sevi vai citu.
Visbeidzot, šo rakstu, jo nule kā iznākušajā skaņdarbā "Mežrozīte" turpinu sastapties ar šo vēstījumu. Lai arī brīžiem teksts ir visnotaļ sakarīgs. It īpaši rinda:
"Dieviņš dāvā skaistus matus, bet liek tiem nosirmot"
es saprotu, kāpēc man patīk. Šī rinda, manuprāt, poētiski veiksmīgi atklāj cilvēka esmes paradoksu - pretrunu starp dzīves laicīgumu un īsumu, un tās neatkārtojamo skaistumu, par spīti tam, ka vairums dzīvju nav pārāk lielas ievērības cienīgas, vismaz tādā laicīgā mērogā. Taču piedziedājums:
"Pār taviem laukiem lai vienmēr šampis līst..
Mūžīgi kā akmens dārzs, tava sirsniņa tur plīst
Un tā no sirds nodziedot..."
Es nevaru. Šis teksts manā apzinīgajā skatījumā ir bezjēdzīgs, turklāt neizsakāmi kaitina un derdz vārds "šampis". Vienlaikus manai mazāk reflektētajai un apzinātajai uztverei teksts šķiet uzbudinošs tāds, kuru nevaru izmest no galvas. Teksts ar kuru var būt apsēsts, klausīties vēl un vēl, dungot līdz, ja vecums atļautu, rakstīt uz penāļa vai vācu valodas grāmatas malām.
Šis ir brīnišķīgs fenomens. Kad autors nepasaka visu tieši, ar daudz maz skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Var jau būt gan, ka tas tikai man liekas, un ka esmu atradis nez kādu dārgumu, parastā amatieru tekstā, bet liekas, ka tā nav. Liekas, ka, mākslinieks var zemapziņai nodot vēstījumu pa kluso. Kamēr apziņa aizsnaudusies, vai aizņemta, mākslinieks nākot pretī trepju telpā, bailīgi atskatoties, iespiež zemapziņai sašmulētu papīriņu, uz kura ir vēstījums, par kuru apziņa pat nenojauš. Vismaz tā man gribētos domāt.
Šis ir brīnišķīgs fenomens. Kad autors nepasaka visu tieši, ar daudz maz skaidriem izteiksmes līdzekļiem. Var jau būt gan, ka tas tikai man liekas, un ka esmu atradis nez kādu dārgumu, parastā amatieru tekstā, bet liekas, ka tā nav. Liekas, ka, mākslinieks var zemapziņai nodot vēstījumu pa kluso. Kamēr apziņa aizsnaudusies, vai aizņemta, mākslinieks nākot pretī trepju telpā, bailīgi atskatoties, iespiež zemapziņai sašmulētu papīriņu, uz kura ir vēstījums, par kuru apziņa pat nenojauš. Vismaz tā man gribētos domāt.