01:48 - Atdzimst nacisms
Kad ravēju nezāles no savas piparmētru dobes, jūtos kā gestapo policists, kas pārbauda vai kāda augstākam labumam negatava ģimene neslēpj pagrabā žīdus.Es atnāku zābakos un, ādas cimdos tērptajā rokā satvertu, cinkota tērauda spaini un aukstasinīgi plūcu virzu, nātres, zaķkāpostus un gārsu. Nē ne tikai plūcu - es cenšos izraut ar visu sakni. Kāpēc?! - Jo es ticu no visas sirds, ka šis nepilnais kvadrātmetrs ir atvēlēts izredzētajam augam. Augam, kas izskatās un smaržo atšķirīgi - man tīkamāk par citiem. Uz pavisam mazu brīdi, man tas šķiet tik muļķīgi, šķiet, kaut kur pazib doma - apstāties, bet es nevaru, jo mīlu savas piparmētras, tāpēc smagais spainis lēnām pildās, ar nezāļu plūcķermeņiem, bet dobītē paliek vien stalti, smaržīgi piparmētru augumi, kas neieinteresēti noraugās apkārt notiekošajā genocīdā. Neviena zemrāpulīga čemurziežu gārsa, kas savā alkatībā ir pārņēmusi vai visu dārzu, man tās man neatņems, ne kamēr man būs roku pāris un cinkots tērauda spainis.
Pēc tam draugi un paziņas slavē, cik garda ir manis audzētā piparmētru tēja.
Ļaunums ir tik banāls.