00:33 - Velns
Viņš nomira un nonāca ellē. Velns viņam ierādīja mazu dzīvoklīti kādā no elles mikrorajoniem, kuram nestrādā tualete un allažiņ smako pēc piededzinātiem štovētiem kāpostiem un urīna. Tā kā ellē notikušas ievērojamas sociālekonomiskas reformas, Velns iekārtoja arī darbā - ellei piederošā, plaukstošā telefonmarketinga kompānijā "Sapņi piepildās", kas pārdod elles pakalpojumus uz zemes (nauda un citi pakalpojumi, pret dvēseli vai gabaliņu krietnuma). Velnam bija apnicis veikt visu netīro darbu vienam pašam, tāpēc viņš, balstoties brīvā tirgus idejās, bija atradis veidu, kā apvienot dvēseļu ciešanas ar jaunus klientu piesaisti un vairāk brīvā laika sev pašam.Cauru dienu telefons zvanīja uz gandrīz nejauši ģenerētiem telefona numuriem, pirmajos gados ar nelielu tendenci sazvanīt kādu sev tuvu vai vismaz pazīstamu vai zināmu cilvēku, bet turpmāk cilvēkus, kuri iepriekš bija izmantojuši elles virszemes pakalpojumus kas pēc mārketinga daļas veiktajiem pētījumiem ievērojami paaugstina, gan esošajiem klientiem sniegto ciešanu pakāpi, gan ievērojami uzlabo jaunu klientu piesaistes rādītājus. Uzņēmuma politika, gan bija visai strikta - visas sarunas tiek ierakstītas, un pie mazākās nobīdes no reglamenta, un atkāpēm no uzņēmuma misijas, telefonsaruna pārtrūka, bet vaininieks tika sodīts acumirklī. Sod nebija bargs (cik nu uz mūžības fona maz kas var būt bargs), bet taisnīgs, asprātīgs un ar vērienu - velns pārvērta klusumu par Andra Kiviča vēlīno daiļradi, citkārt lika pārēsties šokolādes piparmētru konfektes, citkārt pievērsās ievērojami klasiskākām, bet mazāk efektīvām metodēm, kā pasmērēja padusē terpentīnu, vai iespieda pēdiņas skrūvspīlēs un uzskaitīja rīkstes.
Darbs nebija grūts, taču sajūta, ka elles tīmeklī iepin cilvēkus, kas citādi bijuši itin krietni viņu skumdināja. Izejot elles piedāvātos kursus viņš kļuva par itin veiksmīgu sapņu tirgoni, kā dēvēja uzņēmuma darbiniekus. Viņš prata cilvēkiem iemainīt pāris dolārus pret dvēseli, jaunu putekļusūcēju pret kādu nekrietnību (mazu dvēseles daļiņu) vai vienkārši, ar klusu pamudinājumu, pagrūst kādu tuvāk pekles vārtiem. Visvairāk par visu viņam riebās, ka laikam ejot viņam sāka iepatikties šī rutīna un šķietami derdzīgais darbs. Viņš sāka iemīlēt smirdīgo kāpņu telpu, pelējušo tepiķi un nemīļās bezdvēseliskās cilvēku atliekas sev apkārt. Viņam patika ieinteresēt mantkārīgos, godkārīgos, bailīgos, slinkos un patmīlīgos, lai vien pēc pāris gadiem ieraudzītu viņus sev līdzās, kā savus kolēģus.