stranger to you

Es nevaru sasaukt kaķi.

Viņš šovakar izrādījās kamēr vistu spārniņi vārījās un visi virtuvē stāvošie sajūsminājās spiedzot un smaidot. Tad viņam sakāpa galvā, man šķiet, un viņš sāka pa sienām skriet. Aulēkšiem vien. Kāds teica 'pietiek' un lika man viņu izlikt aiz durvīm, un es izliku aukstumā. Es nevaru iebilst lielākiem, stiprākiem, vecākiem, taču, vai ne? Un es atceros kā viņš sēdēja aiz durvīm (kurām var redzēt cauri, jo stikla) un izskatījās pavisam nelaimīgs un pavisam nevainīgs.

Un tagad viņš nenāk
un izliekas par pazudušo dēlu.

Mana pēdējā rutīnas nedēļa.
Pēc 6 dienām es būšu baltas smiltis, zils okeāns un +30. Mazliet darba, vairāk atpūtas.

Bet kas notiek pēc tam? Iepriekš viss bija skaidrs, bet ko cilvēki dara pēc universitātes beigšanas? Mācās tālāk? Ceļo? Iet aiz galda kāda ofisa stūrītī? Ko, ko, ko?

Manas mīļākās dienas ir tās, kurās es pērku kurpes.

Viss pārējais notika vakar.

Zoba izraušana vienmēr atstāj ļoti paģirainu sajūtu. Pēc otrās reizes esmu iekāpusi profesionālajā līmenī. Smagsvars.

Otrdien, otrdienas tika atzītas par nedēļas labākajām dienām. Šodien es pasludinu ceturdienas par sliktākajām. Mani prieki un mani neprieki ir tik trausli un gaistoši palikuši. Kā no ziepjūdens. Savu mīļāko kreklu, baltās zeķes balinot, ar balinātāju aptašķīju (apbalināju). Stiprs, maita. Nežēlīgs.

[par šo man kauns]

Baidos visu dienu. No sāpēm. Par cilvēkiem. Un šodien es vairs neticu, ka beigās viss būs labi.

Morāle: tīriet zobus, mīļie bērni.

Stāvēju uz balkona un smēķēju.

Laikam pirmīt bija lijis, ūdens vēl drusciņ pilēja gar pakšķiem un nedaudz man virsū. Dažādas jokainas skaņas, veltītas tikai man.

Šur tur gar malām un caur spraugām spīdēja gaisma un izgaismoja dažādas jokainas lietas, veltītas tikai man.

Es nodomāju, ka tas būtu lielisks fons pirmajam skūpstam romantiskā filmā.

Diemžēl es netaisu filmas, tapēc es darīju, ko varēju.

Es sabučoju savu cigarešu paciņu.