stranger to you

pēc pavisam diivainas nedēljas, padomi priekšdienām:

-jo vairāk grādu glāzē, jo mazākam jābūt tās tilpumam

-nav obligāti katru dienu jāredz viena filma

-nav svariigi, cik naudas tev ir - vēl viens apakšveljas komplekts tev nav vajadziigs

-no pirmdienas liidz piektdienai miegā pavadiito stundu skaitam vairāk ir jāliidzinās 34 nevis 18

-normāli, cilvēkam pieteik ar vienu orhideju un diviem kaktusiem

-iemācies pateikt nē.

Nav bieži, ka es neguļu. Es domāju – patiešām neguļu, nevis vienkārši slinkuma pēc neaizeju gulēt (kas notiek visu laiku). Pagājušonakt es iemigu tikai uz stundu. Mani sapņi jaucās ar atmiņām kā ūdenskrāsas, līdz kamēr viss bija pelēku atēlu jūklis.

Kāds, kas stāv uz mana durvju sliekšņa un saka, ka mani ienīst un

Puiša apskaušana vakarnakt un puiša apskaušana vairāk nekā pirms gada, un viņu ķermeņu atšķirības un

Mans spoguļattēls uzreiz pēc dušas ar miglu acīs un

Darbs ar datoru, vislaik f9 f9 f9 un

Tā nakts, kad es izsitu sienās caurumus un tas gads, kad es salauzu lietas un

Tā diena, kad mēs izlikāmies par iepriekšējās dzīves ēnām un es saindējos un

Kā es gribētu parunāt par to, kas mani patiešām uztruc.

Es esmu apsēsta ar atbildēm uz jautājumiem, kuri neeksistē. Kad es biju maza, tas nozīmēja vilkt ārā no plauktiem 1981 gada enciklopēdijas un lasīt visu, ko es varēju atrast. Kad man bija 14 es nopirku visus Bītlu discus, ko varēju atrast. Es raudāju, kad Džons satika Paulu. Visas tās dzīves, kuras es neredzēju.

Tagad, godīgāka, es ievadu dažādus vārdu savienojumus Google, pirmās mīlestības vārdu un es nekad vairs nejutos tā kā tad, kad viņā pieskārās manam vēderam, un es priecājos, ka varu no tā atbrīvoties, priecājos, priecājos….

Daži paradumi mani neatstāju un es bāžu degunu vietās, kur nedrīkst. Es pati sev saku, neesi dīvaina, neesi dīvaina, un beigās es vienalga esmu dīvaina. Es nezinu kā reaģēt, kad es palieku traka, bet es zinu, ka es negribu nevienu sāpināt. Un es nevaru justices ērti, ja es neesmu droša par kaut ko.

I wish I wasn't such a freak.

Man pieder simtčetrpadsmit
lappušu nieciibas un vājuma.

Es nervozēju.

Man nav fotogrāfiju
ko iebāzt kabatā bet
kādu dienu es iešu
un atvēršu logu un nokāpšu lejā
uz piegružotu bāru kādā nomalē
kur klienti nekad nav dzirdējuši par
smēķēšanas aizliegumiem.

Es rakstiišu vēstules lai izstāstiitu kā
es iemainiiju savu telefona nummuru
pret bezmaksas dzērienu un kā
debesis ir atvērtas un gatavas
NLO. Neviens šeit nezina ko es domāju
kad saku ka es neesmu pārliecināta ka es eksistēju
un varbūt tu arii nezini
bet vismaz tu zini kā ir
kad gribas
izzust.

Kādu dienu es ielikšu kājas iikšķi okeānā, kas nebūs Atlantijas.


/Being a girl sucks today.

telefona zvani 4am liek man justies labāk.

Bāla āda pret tumšziliem palagiem, tādā krāsā kā spuldziite un pirmspusdienas saule vienlaiciigi. Skūpstiit griestus zem dzeltenām gaismām, celt kājas pār dzelzcelja sliedēm, vēlēties visu, kas mums jau pieder. 'Es jūtos labāk zinot, ka tu te esi un, ka tu mani saproti.' ...pat elpot zilu mēnesniicu uz cita ādas. 'Priecājos, ka varu būt noderiiga.'

Vārdi nav godiigi. Atmiņa nav godiiga.