stranger to you

A jūs arī pamanījāt, ka jaunajā, uzlabotajā Dienā tagad sēru vēstis un līdzjūtības iet zem virsraksta 'reklāma'?

Tieši cik niecīga ir iespēja, ka piecu dienu laikā uz galvas uzkritīs sapņu darbs, kurš

padarīs eksistenci bezprātīgi skaistu, sajūsminošu un prieka pilnu,
nomierinās māti, kurai liekas, ka meita ir zaudējusi jelkādu sajēgu un nekad to neatgūs,
iepriecinās draugus, kuri nekad nepieradīs pie tā, ka mani var satikt vai nu septiņos no rīta, vai nu nekad,
radīs cerības un iespējas, un solījumus, un perspektīvu, un, un, un, un.

Jā, es zinu, bet ļaujiet man pasapņot mazliet.

Es viņu apsaucu kā 'neatšifrējamu'.

Tas ir tā. Tu uz kādu skaties kamēr tas otrs kaut ko stāsta un tu neviļus samiedz acis, pieliec galvu, iespējams - pat piepacel kreiso uzaci, un kādā brīdī purinot galvu pavisam noteikti pārjautā. Ko?

Es zinu, ka tieši tas mani piesaista.
Es zinu, ka visticamāk zem tā slēpjas BKK (baismīgais kautrības komplekss).
Visticamāk.

Kamēr vieni šausminās par vētru un otri par tuneļu vajadzību un/vai iztrūkumu pie Stokmaņa (protams, kvalitatīva pieeju trakajām dienām ir absolūta nepieciešamība), tikmēr es oficiāli un pa īstam atklāju kino sezonu. Citiem vārdiem: lielas kūpošas krūzes un stundām ilga kavēšanās tumšās un siltās telpās. Un arī cerība ka šoreiz nu gan es sapratīšu pēc kā īsti smaržo kinoteātrī...

Laikam nekad vēl nav bijis tik daudz ko redzēt, tik daudz ko paspēt.

p.s. Tik abstrakti redzēt vienmēr visur tos pašus. Bučojamies, čupojamies, ziedus dāvinot. Tad šķiet, ka tu esi vienīgais zālē, kas nav piedalījies filmas uzņemšanā, sponsorēšanā, vai gluži vienkārši – LKA/LMA beigšānā. Un tu neviļus sāc prātot, vai arī viņi ir pamanījuši tevi kā vienīgo, kurš īsti neiederas (jo defaultā nevienu nebučo ! ). Kā Kortāsara pazemes metro cilvēki.

Arī, ja īsti nav pa ceļam, es mēdzu noiet (laikam būtu jāsaka 'nolūrēt') gar to logu.
Tīri aiz intereses, visdrīzāk - ziņkārības, atzīstos.
Šodien logā iekārts balts krekls. Aiz loga tumsa.
Kāds gatavojas pirmdienai, secinu.