stranger to you

Nē, paldies. Man nevajag, lai man vienmēr atver durvis un izmaksā. Man nevajag, lai uz mani skatās ar to neciešamo ‘paskaties kāds es džentelmenis, priecājies, ka esmu te’ izteiksmi. Un tādu ir daudz.

Bet tad uzrodas cilvēki, kas tev pie kases atņem limonādi, lai par to samaksātu. Un vēl cilvēki, kas ignorē manu ‘nē’ un vienalga pavada līdz mājām. Protams, es dusmošos un spītēšos un cirtīšu kāju pie zemes, bet tomēr arī priecāšos, ka beidzot kāds uzdrošinās mani pielikt pie vietas.

Tik vien man vajadzēja kā iepazīties ar tādu ragaini kā RSS, lai saprastu, cik neuzmanīga esmu. Es laikam nedzirdu pusi no tā, ko man saka. Es nepamanu lietas, kas tiek veltītas man. Man neder caur puķēm, man nepielec viens mazs vārdiņš. Ar lāpstu pa galvu man vajag, vai vismaz kārtīgi aiz auss paraustīt.

Un es nemāku atvainoties, jo nezinu kā, cik un kāpēc. Un, jo man bail.

Kārtoju mantas, metu ārā bikses un matu saspraudes, kartiņas un puķpodus un domāju, ka kādam tas viss varētu noderēt. Krāmi vien, kaudzēm. Bet it kā žēl, it kā negribas ticēt, ka lietas tik ātri nolietojas, paliek nederīgas un izmetamas.

Atradu Zenit, kas izskatās pat lietošanas kārtībā. Sēdot miskastei pa vidu, labā pusē ‘gan-jau-noderēs’, kreisā pusē ‘fui-tas-tiešām-pieder-man?’ un citi nieki visapkārt, mēģinu saprast kā aparāts darbojas un ko ar to var izdarīt. Nav nekāds Sony CyberShot, kur viss priekšā uzzīmēts: press this big silver button to make a photo.

Nudien netieku skaidrībā.
Man tagad smieties vai raudāt?

The aftertaste is gonna break my heart
And I really didn’t need this
Don’t wanna be this...

Beidz domāt. Beidz mēģināt to izmainīt.
Izmanīt pagātni. Izmainīt viņu. Izmainīt paradumus. Izmanīt apkārtni. Viss ir tā kā tam jābūt.


Vai tu mani izdzēstu? Katru pateikto vārdu. Katru izstāstīto melu. Katru pieskārienu. Kā lai izdzēš visu laiku?