stranger to you

Tu stāvi pie galda un rakājies pa papīru kaudzi un tad tu kaut ko nomet. Tikai tu to nezini. Paiet sekunde vai divas kamēr tu to uzzini un pat tad tu to zini tikai kā bezveidīgu traucējumu telpā ap tavu ķermeni. Bet līdzko tu zini, ka esi kaut ko nometis, tu dzirdi kā tas atsitās pret gridu, novēloti. Skaņa šķērso nenormālīgus attālumus sekundes simtdaļā. Tu dzirdi kā lieta krīt un tanī pašā laikā zini, kas tā ir, vairāk vai mazāk, un tā ir saspraude. Tu to zini dēļ skaņas, ko tā rada, kad atsitas pret zemi un dēļ atmiņas par to kā tā izkrita no tavas rokas vai noslīdēja no papīra, pie kura tā bija piestiprināta. Jā, tā noslīdēja no papīra stūra. Tagad, kad tu zini, ka tā ir nokritusi, tu atceries kā tas notika, vai daļēji atceries, vai iztēlojies to, vai kaut ko citu. Saspraude atsitas pret grīdu ar dubultu palēcienu, vārga un bez svara, skaņa, kurai nav to imitējoša vārda, skaņa ar kādu saspraude krīt. Bet kad tu pieliecies to pacelt, tās tur nav.