stranger to you

Kailas nevainības fotogrāfijas: slēpjoties aiz mana tēva kājām. Gari, slaidi muskuļi zem manām tuklajām, īsajām rokām. Kaut kad ap to laiku es viena pati izgāju no mājām, lai meklētu mammu, ceļojums pa nelīdzeno trotuāru, kuru es vēlāk iemācītos no galvas diendienā minot velosipēda pedāļus, katru plaisu un izcilni. Tagad viņi ir pārasfaltējuši visus ceļus un ir dīvaini un nemaz vairs aizaujoši soļot tos dažus metrus līdz krustojumam.

Pirms viņam uzradās bēbis, viņš man atveda smiltis no Sahāras. Es tik ļoti gribēju tām pieskarties, ka ļāvu tām izslīdēt vējā un viss, kas man palika, bija tikai putekļains maisiņš, tukšs. Es gribu redzēt pasauli, bet dzīve, dzīve nemitīgi iejaucas. Kad es aizveru acis, es dažreiz redzu savus vecos sapņus, 14 15 18 gadu vecumā. Jokaini, bet sapņi nekad tā līdz galam nemainās. Viena kaut kur svešumā ar kameru, grāmatu un puisi. Bet man nav kameras, es neprotu rakstīt bez klaviatūras, un puišiem ir pašiem sava dzīve, kuru es negribu traucēt.

Universitāte ir tāda pati kā vidusskola, tikai aukstāka, tikai es jūtu kā manas domas sačokurojās zem krūšukurvja un krājās: jākustās, jākustās, jāiet. Un kādu dienu, es sev saku, es to izdarīšu, es pazudīšu un kļūšu par to cilvēku, par kādu izliekos esam. Bet neuztraucies, es tev piezvanīšu, es tev nosūtīšu vēstuli ar smiltīm aploksnē, lai pierādītu, ka vēl joprojām pieskaros zemei, nevis esmu divus metrus zem tās.

Es jūtu kā mani kauli un mani čuksti līst ārā no manis. Es jūtu par daudz. Es redzu par maz. Es gribu, lai viss der kā uzliets. Un kad cukurs pārvēršas skābē, es gribu, lai pasaule aiz manis sadeg. Es gribu, lai migla ceļas un paceļ mani uz lēta mākoņa, kur sapņi, kurus uzskatījām par īstiem, pārvēršas samocītās anekdotēs par izdzīvotajām dzīvēm un atpakaļnākošām sāpēm. Es gribu lidot tik augstu, ka ausis aizkrīt un cukurvate, kuru tu slēpi, izklājas, lai mīkstinātu manu kritienu. Jo mēs visi krītam. Es gribu aizvērt katras durvis, caur kurām izeju, ar apziņu, ka vairs nekad caur tām neiešu.

Ka man pat nevajadzēs atskatīties.

Viltota atmiņa. Viltots viss. Vārdi krīt nepabeigti. Vārdi krīt plakani. Sajūtas pazūd realitātē. Galvas sajukumā. Un katru reizi, kad tu ieelpo, tu krīti dziļāk. Izspļauj visu ārā kopā ar izdegušām zvaigznēm. Atmiņas atstāj aiz muguras. Bet neraudi. Katru reizi tavas asaras pārvēršas par pelniem un tavs skats aizmiglojās, un kliedzieni izdzēš robežu starp prātu un neprātu. Un tad ir tas mirklis, kad asinis pārvēršas žiletēs un tu pašiznīcinies mazliet katru sekundi. Katru pukstu. Katru elpu.