stranger to you

sveshinieks:

Kailas nevainības fotogrāfijas: slēpjoties aiz mana tēva kājām. Gari, slaidi muskuļi zem manām tuklajām, īsajām rokām. Kaut kad ap to laiku es viena pati izgāju no mājām, lai meklētu mammu, ceļojums pa nelīdzeno trotuāru, kuru es vēlāk iemācītos no galvas diendienā minot velosipēda pedāļus, katru plaisu un izcilni. Tagad viņi ir pārasfaltējuši visus ceļus un ir dīvaini un nemaz vairs aizaujoši soļot tos dažus metrus līdz krustojumam.

Pirms viņam uzradās bēbis, viņš man atveda smiltis no Sahāras. Es tik ļoti gribēju tām pieskarties, ka ļāvu tām izslīdēt vējā un viss, kas man palika, bija tikai putekļains maisiņš, tukšs. Es gribu redzēt pasauli, bet dzīve, dzīve nemitīgi iejaucas. Kad es aizveru acis, es dažreiz redzu savus vecos sapņus, 14 15 18 gadu vecumā. Jokaini, bet sapņi nekad tā līdz galam nemainās. Viena kaut kur svešumā ar kameru, grāmatu un puisi. Bet man nav kameras, es neprotu rakstīt bez klaviatūras, un puišiem ir pašiem sava dzīve, kuru es negribu traucēt.

Universitāte ir tāda pati kā vidusskola, tikai aukstāka, tikai es jūtu kā manas domas sačokurojās zem krūšukurvja un krājās: jākustās, jākustās, jāiet. Un kādu dienu, es sev saku, es to izdarīšu, es pazudīšu un kļūšu par to cilvēku, par kādu izliekos esam. Bet neuztraucies, es tev piezvanīšu, es tev nosūtīšu vēstuli ar smiltīm aploksnē, lai pierādītu, ka vēl joprojām pieskaros zemei, nevis esmu divus metrus zem tās.