M13 0GW

Šādiem vārdiem sevi reiz raksturoja mans draugs P. Dūgls. P. Dūgls ir radies skarbos Ziemeļīrijas lopu fermas apstākļos, skolas gaitas uzsācis Āfrikā, kur viņa krietni jukušais tēvs urba artēziskos urbumus, uzaudzis vairāk vai mazāk krogā, kur jau minētais dziļurbumu tēvs viņu pa kluso no mātes vedis, dzīvojis arī mātes, ne mazāk jukušas, taču ļoti mīļas, krāmiem piebāztajā mājā, kur lūrējis pa virtuves durvju spraugu un bez jebkāda loģiska pamatojuma baiļojies, ka tik viņu kāds nenoindē, daudz-daudz-daudz spēlējis ģitāru un ar tiem pašiem veiklajiem pirkstiem ķeksējis makus no cilvēku kabatām sabiedriskās vietās un visādi citādi kūlies pa dzīvi, līdz nonācis Sleidhollā. Patlaban P. Dūgls strādā rāmīšu fabrikā. Vakarus viņš pavada Sleidhollas virtuvē pie galda, dzerot mazus 250ml alutiņus vienu pēc otra, ik pa brīdim paņemot rokās savu iedragāto ģitāru un uzlaižot kādu sarežģītu rifu, kuru izdzirdot klātesošajiem aizsitas elpa. Un tā viņš tur sēž, tāds maza auguma un vēja appūstu seju, stāsta savus traģikomiskos stāstus (kā piemēram to, kur viņi ar draugu, pļaviņā sēžot, pamanījās izēst pusspaini attiecīgo supersēņu, aiz kam drauga seja pārvērtās par šķidru plastilīnu un iztecēja zālītē, kad šokolādes cilvēciņi jau bija piezemējušies), dažkārt šauj ar gaiseni no savas istabas loga un visā visumā iemieso lielāko daļu pasaules skumju.
Un tā interesantākā lieta ar viņu ir tāda, ka katra otrā P. Dūgla frāze liek vairumam profesionālu stendapkomiķu izskatīties salīdzinošī pelēkiem un nesmieklīgiem. Un viņš tik nepārtraukti postulē savā smalkajā manierē – es neesmu nekāds sevišķi gudrs, nēnē, bet man toties ir veselais saprāts. Un ko lai dara tie, kuriem veselā saprāta nav? Skaidrs taču, ka viņiem viss ir galīgā dirsā!
Tad virtuvē ienāk Džesa, kas ik pēc pāris dienām cepj kūkas, un, pirms viņa ir paspējusi sasveicināties vai ko citu bilst, P. Dūgls saka: „Oh, shut up!”
Šodien viņš nokrāsoja sarkanu bārdu, jo tuvojas halovīni, un Augustuss Kanons ir uzšuvis viņam jauku, zaļu leprekona žaketi.