M13 0GW

3000 jūdžu augstumā virs vecās Eiropas es saspringti domāju par to, vai mēs lidosim arī virs Parīzes, vai es to saskatīšu caur mākoņu gūzmu, cik liela izskatīsies Francijas Eifeļa Vīrišķība un vai mana paģirainā galva no spiediena maiņām uzsprāgs pirms vai pēc tam, kad to ieraudzīšu. Iveta jutās tieši tā pat un domāja kaut ko ļoti līdzīgu. Arī viņas paģirainā galva draudēja sadalīties miljons frakcijās, un tas vienoja mūsu prātus un dvēseles kopējā Keruakā.

Ierodoties Mančesterā mēs paķērām taksi un lepni noteicām: "Hotel International, 34 London Road", uz ko šokolādes krāsas taxidraivers atbildēja ar visai sarkastiskiem smiekliem.
- Lots of gay activity happening in this hotel,- viņš teica, - especially in this bar right there.
- Well we won't be stopping there for a pint then, - mēs atbildējām.
- That's why they call it Gay Village, you know, - paskaidroja šokolādes krāsas taksists. Mēs, protams, tikai smējāmies. Bet viesnīcas reģistratūrā aiz letes sēdēja divi maigi un aizdomīgi labi kopti kungi. Viens no viņiem, tas, kura mutē atradās ne vairāk par IV dīvainas formas zobiem, ļoti plati smaidīja, ļoti laipni runāja un kopumā uzvedās nepiedienīgi pieklājīgi.

Interesanti, ka nekur internetos šī rajona nosaukums neparādās, un arī vietējos mēdijos tas tiek pieminēts tikai kā "Village", kas vispār ir diezgan nepolitkorekti gan pret "ciemata" ļaudīm, gan pret, piemēram, tādiem stulb. kā mēs, kuri neko pat nenojauš. Galu galā šī vieta atrodas tik pat centrālā lokācijā kā Berga Bazārs, ja ne vēl centrālākā.

Varavīkšņotais karogs, starp citu, plīvo tieši zem mūsu loga, blakus klubiņam "Twisted Wheels", kur puikas falsetā dzied
"The Lion Sleeps Tonight" karaoke versiju līdz pulkstens diviem (2) naktī. Viesnīcas paneļotie gaiteņi vijas neatšķetināmos labirintos(lai tiktu līdz mūsu istabai, ir jāiziet caur vismaz sešām ugunsdošības durvīm), istabas kā tādas smaržo nedaudz funky, bet kopumā es aizvien biežāk aizdomājos par to, ka mani bērni un mazbērni visticamāk būs briti.

Otrās dienas rītā viss izskatījās pavisam citādi. Klerks, kuru mēs zināmu iemeslu dēļ nodēvējām par Zobiņu, bija nodevis maiņas stafeti kādam samērā pieklājīgam džentelmenim, kurš, divrindu žaketē tērpts, nedaudz atgādināja Hičkoku. Arī nakts riesta dziesmas bija apklusušas, un restorānā man pirmo reizi mūžā (!) radās vēlme nopublicēt bloga ierakstu ar virsrakstu "ko es šodien ēdu", jo Hotel International izpratnē "genuine english breakfast" sastāv no vienas ceptas olas, vienas kupātu desiņas, divām bekona šķēlēm, pus tomāta, nedaudz baked beans, nedaudz ceptu sēņu (wtf?) un tējas ar pienu (and please, help yourself to toast and butter, sir.) Visa varavīkšņotība bija kaut kur pagaisusi, pie brokastīm satiktie cilvēki izskatījās ļoti pieklājīgi un pat ģimeniski (izņemot varbūt vienu amerikāņu neta puisīti, neta meitenīti ar piecām Boba Dilana frizūrām vienlaicīgi) un mēs vienojāmies, ka jūtamies kā pamodušies no dīvaina sapņa.

No katras sienas mūs uzlūko vairāki simti melnbaltu holivudas acu (visādi tur Klārki Geibli, Marloni Brando, Betijas Deivisas, Merilinas M., Barbaras Streizandes un visi pārējie). Bet virs Ivetas gultas karājas Diego Riveras reprodukcija, un televizorā 24h rādās absolūti statiska bilde - kazino rulete ar uzrakstu LACE YOUR CHIP, kuru es nekad neslēdzu ārā.

Bet šorīt viss bija atpakaļ vecajās sliedēs - pie blakus galdiņa divi leopardaini transseksuāļi, kas atgādināja matemātikas skolotājas, bojāja mums apetīti, un pie ieejas mēs sastapām kādu ļoti, ļoti glūnīgu tipu, kurš pēc ilgākas mūsu sarunas noklausīšanās teica: "Forši beidzot dzirdēt latviešu valodu..." Tā klusi un ļoti nepārliecināti.

Mēs izgājām ārā, vieglajā lietū, kas konstanti karājās gaisā un devāmies, kur acis rāda, un acis rādīja šīs fantastiskās pilsētas nepārspējami spēcīgās ainavas, kurās sarkani ķieģelīši ņirb gar acīm kā aura pirms migrēnas.