M13 0GW

December 29th, 2007

December 29th, 2007

Pamodos no šāda sapņa:

Add to Memories Tell A Friend

Kārtējo reizi, klīstot pa savu dzimto, sen aizmirsto provinci, nonācu koju pagalmā. Viss pa vecam, tieši tā, kā atstāju, aizbraucot uz visiem laikiem - ierūsējušas šūpoles, tādas, uz kurām var uztaisīt "saulīti", piemīzta smilšukaste. Divas Hruščova piecstāvenes - Mākslinieku dienesta viesnīca, blakus nabagmāja. Klaiņoju turp-atpakaļ, aplūkojot katru nostūri. Drēgna un vējaina rudens pēcpusdiena, cilvēki ieslēgušies savās istabās, klusums. Jaunkundze sarkanā halātā, dvieļa turbānu ap galvu un šampūna pudeli padusē, ātri šķērsoja rotaļu laukumu. Skrien ātrāk, zoss, izsaldēsi tak smadzenes un dabūsi meningītu. Ej nu sazini, viņiem laikam atslēguši ūdeni. Jā, es iedomājos, gandrīz nekas nav mainījies, ja neskaita to, ka šeit vairs nevienu nepazīstu. Mani logi. Četri stāvi, katrā četri abās pusēs, 4x2x4, 32, plus četri kāpņutelpā. Trīsdesmit seši logi, un visi manējie, bet aiz katra kāda sveša dvēsele. Un, protams, pirmais stāvs, kreisā puse. Logs, caur kuru savulaik iekāpu dzīvē. Pienācu tuvāk. Jā. Arī istaba kopš maniem laikiem nav pārkārtota. Es pastiepos uz pirkstgaliem, aizskāru palodzi, palēcos, pievilkos, ieskatījos dziļāk. Viss ciet. Neviena nav mājās. Sarkanas drapērijas aizklāj pleķus uz tapetēm. Dzelteni matrači tieši zem palodzes - vienmēr bija jākāpj uzmanīgi, lai neieveltos guļvietā ar apaviem. Grūti tā turēties. Es nokāpu no palodzes, lai pierakstītu dzejoli, kas iešāvās prātā, atkārtojot kāpšanu pa viņas logu. Drausmīgs vējš. Sasodīts, lapas plivinās pa gaisu, tā taču ne sūda nevar pierakstīt! Pretējā pagalma pusē kāda būtne, matiem plīvojot, tieši tāpat centās savaldīt plāno papīru. Cik muļķīgs skats, es nodomāju. Divi dzejnieki meklē aizvēju.

Neatceros ne rindas no tā dzejoļa.

 

Powered by Sviesta Ciba