16:29
Pēdējās dienās laiku kavēju, mācoties poļu valodu. Pārsvarā klausos onkuļus un tantes un runāju līdzi. Tā var iemācīties ne tikai pašu valodu, bet arī šo to uzzināt par poļiem. Piemēram, audioierakstā, kurā džeks iet uz veikalu nopirkt pārtiku, mani uzjautrina iepirkšanās apjomi: viņš iegādājas 4 kilogramus šķiņķa un 10 kūku. Tiesa, šo cilvēku vēriens man nav nekāds pārsteigums, jo nav tā, ka es pirmoreiz Polijā kāpšu ar pīpi uz jumta. Reiz kādā miestā zīlniece, pie kuras gāju ciemos (tas bija jādara, jo visi prasīja, kad braukšu atpakaļ uz Latviju, un es nezināju atbildi), bija uztaisījusi kaut kādas 22 mohito glāzes, jo biju teikusi, ka nedzeršu alkoholu (mohito nav alkohols). Kāpēc 22? Viņa bija viena, es biju divi, kopā 3. 22 tāpēc, lai tad, kad viena glāze tukša, nevajadzētu ķēpāties un tasīt jaunu, bet mierīgi varētu nodoties tam, kāpēc visi esam sapulcējušies (šajā gadījumā - zīlēšanai).
Mans mīļākais dialogs ir tāds, kur 2 džeki (polis un ārzemnieks) mēģina nolemt, ko darīt vakarā:
polis: ko darīsim šovakar?
ārzemnieks: aizejam uz kino?
polis: nopietni? kurš grib iet uz kino?
ārzemnieks: mana māsa.
polis: labi, tad ejiet. es jūs gaidīšu bārā un dzeršu alu.
ārzemnieks: uz redzēšanos.
polis: uz redzēšanos.
22:41
Piektdien gāju ciemos pie ķīn.b. un, tā kā šausmīgi daudz skatos teļļuku, tad ar lielu interesi vēroju visu, kas notiek apkārt. Tā kā nenotika nekas, sāku skatīties debesīs, un tās mani pārsteidza. Skaidri redzēju svītru, kas padebešus pušu dala. Tie nebija lidmašīnas dūmi, jo tā līnija nebija gana izkliedēta. Es vispār savai redzei pārāk neuzticos, bet vēl man likās, ka tā svītra ir zaļa. Tas šķita aizdomīgi. Bet galīgi sajuku, tad, kad tā pazuda un parādījās no jauna. Pēc pusminūtes tā notika vēlreiz. Šajā mirklī es vairs nebiju pārliecināta par to, vai to tiešām redzu, vai tie ir augstprātīgi gļuki. Bija tikai viena iespēja, kā to noskaidrot. Kādam jāpaprasa. Vienīgais cilvēks, ko redzēju, bija kaut kāds jampampiņš ar fotostatīvu. Tas ir labi - ja ir fotostatīvs, tad cilvēks parasti mēdz kaut ko redzēt, līdz ar to nav slikti tādam paprasīt, ko viņš redz. Piegāju klāt, sasveicinājos un paskaidroju, ka gribu viņam kaut ko paprasīt. Un, kaut arī varētu likties, ka es nesu viņu cauri, jautājums ir pilnīgi nopietns. Džeks ir ar mieru atbildēt uz jautājumu, ja vien tas nebūs pārāk personisks. Liku paskatīties debesīs un pateikt, vai viņš tur redz svītru. Jā, svītru redz. Otrais jautājums - vai tā varētu būt radusies no lidmašīnas dūmiem? Nē, viņam šķietot, ka nav vis, jo pārāk sakoncentrēta. Prasīju, kādā krāsā ir tā svītra. Viņaprāt, zaļa. Tad gribēju uzzināt, vai arī viņš redz to mirgošanu, bet - tavu nelaimi - tā vairs nemirgoja. Bet es zināju, ka mirgos tūliņ, tūliņ atkal, tāpēc teicu, ka līdz nākamajam jautājumam mazliet jāpagaida, bet nedrīkst atraut ne acu no tās svītras. Pēc 40 sekundēm tā noraustījās. "Redzēji? Redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es?" Zēns atbildēja, ka esot redzējis, kā noraustās svītra. Tas mani ļoti iepriecināja: "Lieliski! Tu redzēji to svītru. Tu redzēji, ka tā ir zaļa. Tu redzēji, ka tie nav lidmašīnas dūmi. Un Tu redzēji, ka tā nomirgoja. Tātad es to neesmu izdomājusi. Paldies." Tad es pagriezos un aizgāju prom. Bļin, pat ardievas nepamāju.