23:23
Šis ir ļoti interesants laiks manā dzīvē, jo esmu spiesta ēst stipras tabletes, kā rezultātā īsti nejūtu sāpes. Mēģināju sev sāpīgi iekniebt, bet nekas nesanāca. Kniebiena vietā nākamajā dienā bija zilumi. Vispār ir tā, ka es neko nedzirdu un neredzu, un mana vadošā maņa ir tauste. Šobrīd arī tās man nav, tāpēc pasauli neuztveru vispār. Interesanta sajūta.Šajā nedēļas nogalē mums bija ceļojums ar fakultātes biedriem, kura mērķis bija pļēgurošana un ļaužu saliedēšana. Nu, zināt taču visus tos pasākumus, kur sabrauc ļaudis, dzer un runā maznozīmīgu sūdu, kā arī tad, kad sasniegts pālis, prasa: "Ēēēē, kāpēc nedejo?" Mans mīļākais moments bija sestdienas rītā, kad ar Sņežku nolēmām ignorēt kaut kādu orientēšanos un palikt mājā gulēt. Šis lēmums tika pieņemts, kad biju jautrā noskaņojumā, tāpēc guļošai Sņežkai virsū uzliku krēslu, lietussargu, kā arī piepūšamu krokodilu. Kādā mirklī istabas durvis atvēra kāds zēns, ieraudzīja to, piecas sekundes klusēja, atvainojās un notinās. Pēcāk gribēju atvainoties viņam par šo triecienu, bet tas nebija iespējams, jo drīz pēc tam viņš no šoka bija paģībis vai aizmidzis.
Pārliecinoši vairāk laika pavadīju miegā nekā nomodā. Un tās dažas stundas, kuras pagodināju ar savu nomodu, bija vienkārši šausmīgas, jo visi mauroja un nelika man mieru. Tā vispār bija drausmīga vilšanās sevī, jo man taču vajadzēja paredzēt, ka tas tā būs. Nebija liels brīnums, ka cilvēki izvēlējās man labāk netuvoties, jo bīstamības ziņā mans skatiens un Švarcnegera labākais automāts bija viens un tas pats. Es biju nenormāli laimīga, kad beidzot šodien iekāpu vilcienā atpakaļ uz Ķīli un man vairs nebija jāklausās tā nebeidzamā jautrā maurošana. Cilvēkiem vispār nevajadzētu būt tik pozitīviem, un viņiem biežāk būtu jānīst. Tiesa, pēdējā laikā esmu izbeigusi nīst savu kursabiedru Gonzalo, kurš pēdējos pāris mēnešus man krita uz nerviem apmēram tikpat ļoti kā visi tie pidriķi, kas pozitīvi mauroja un nejēdza aiztaisīt durvis aiz sevis. Un tagad kaut kādu iemeslu dēļ man viņš vairs nebesī. Vispār kruta sajūta.
Un šodien es atčoknījos, ka apmēram pēc divām ar pusi nedēļām būšu Latvijā. Ceru, ka Elīna Kursīte uztaisīs ganuzēna pīrāgu.