alpu dakteris

21:14

Šodien man bija tāds randiņš, uz kuru abi ar Eškroftu ieradāmies, domājot, ka otrs cilvēks ir bijis tas, kurš ir uzaicinājis. Tas ir ļoti viegli iespējams. Un tā es šodien nodarbojos ar kaut ko reāli stulbu. Es nezinu, kā to sauc, bet tā ir tā iešana pa šņori, kas novilkta starp diviem kokiem. Pasākuma muļķīgums būtu augsts arī bez kādiem citiem priekšnoteikumiem, jo man līdzsvara sajūtas vispār nav (pirms divām dienām ieskrēju sienā, kā rezultātā manas lūpas ieguvušas violetu toni). Bet, tā kā iepriekšējā dienā bija atzīmēta Sņežkas dzimene, tad jutos vēl nestabilāk nekā parasti. Tā kā šis ierosinājums bija tik debils, tad, protams, tika pieņemts nekavējoties. Mazliet paskatoties, kā Eškrofts savieno daiļumu un spēku, un līdzsvaru, nolēmu, ka varbūt es tiešām varētu pamēģināt. Man, protams, bija nepieciešama palīdzīga roka, jo iespēja, ka ar pirmo reizi varēšu tur stāvēt neturoties, bija, ir un būs nulle. Saņēmu ieteikumu, ka vispār būtu labi, ja es beigtu trīcēt, jo tas baigi nepalīdz. Palūdzu desmit sekunžu un atļauju aizvērt acis, jo tad es varēšu atslābināties un beigt trīcēt. "Aizvērt acis? Diez vai tas palīdzēs," Bungarčiks izteica šaubas. Taču pēc tām desmit sekundēm ar acīm ciet tiešām biju pārstājusi drebēt kā apses lapa, kas lika Bungāram priekā un izbrīnā brēkt. Tiesa, acu aizvēršanu ieviest savā triku arsenalā viņš atteicās. Tā visu pēcpusdienu pavadīju, vazājoties pa to šņori un krītot, un tā arī nesaprotot, kā ir iespējams lietot kājas vai rokas kā instrumentu līdzsvara noturēšanai, tomēr beigās jau biju spējīga spert arī kādu solīti bez palīdzīga pleca. Tas bija brīnišķīgs sasniegums. Ne tik daudz tas, ka varēju spert solīti, bet vispār tas, ka piekritu darīt kaut ko tādu, no kā teorētiski man būtu jābaidās.

• pisties