22:39
Svētdien no rīta sāku apzināties, ka nevaru atrast savu telefonu, un ļoti liela iespēja, ka esmu to papisusi piektdienas vakarā, kas bija ievērojams ar samērā grandiozu balli. Šodien man bija no rīta jāceļas, un vispār es to tīri labi daru bez modinātāja, ja sev pasaku, cikos vajadzētu celties. Bet tomēr drošības pēc palūdzu koju kaimiņam, lai uzdauza man pa durvīm astoņos. Es, protams, pamodos 7:57 un tad, kad viņš dauzīja durvis, varēju tās atvērt, lai lepni paziņotu, ka, kā jau paredzēts, esmu pamodusies. Tā lepnā sejas izteiksme man uzreiz nokrita - viņš man mazliet ielauza sirdi, jo durvīs stāvēja ar kafiju man. Nav slikti būt vienīgajai meitenei kojās, nav slikti.Tā, protams, jau domās atvadījos no sava telefoniņa un rīt grasījos iegādāties jaunu pa divdesmit eiro vai kaut kā tā. Te pēkšņi ziņu atsūta džeks, kuru, nu, puslīdz zinu. Apgalvo, ka pie viņa esot mans telefons, ko tūliņ arī pierāda, atsūtot attēlu. Atzīst, ka nezina, vai tas strādā, jo viņš to esot atradis izslēgtā stāvoklī un tūliņ pat izjaucis, lai uzliktu uz radiatora pažāvēties, jo tas nabadziņš 2 diennaktis pavadījis zālē un lietū. Visi smārtfouni var iet totāli dirst, jo vienīgais, kas tam nabadziņam bija noticis - tas bija izlādējies. Strādā lieliski! 22.gadsimts! Lai dzīvo Samsung! (Mans prieks ir neizmērojams vienmēr, kad uzzinu, ka nevajadzēs iet iepirkties. Diemžēl jauni trauki gan būs jānopērk, jo man apgāzās virtuves skapis ar visu, kas tajā iekšā. Dienā, kad palikšu bagāta, nopirkšu pilnīgi visu, lai man nekad, nekad vairs nevajadzētu iepirkties)