alpu dakteris

15:17 - Trips. 1.daļa

Izvēlēties vieglāko ceļu - tas nav mums. Būtu ļoti vienkārši aizbraukt uz kaut kādu tuvējo pilsētu un nosaukt to par savu Brazīlijas ceļojumu. Tas mums neder. 12 stundu pavadījām autobusā uz čuhņu, no kuras atiet prāmis uz citu čuhņu. Pirmajā dienā mūs džentlmeniski pavadīja lietus kungs, tāpēc pieņēmu lēmumu šīs brīvdienas pavadīt bez čabatām, jo ir stulbi staigāt slapjām čībām. Pirmo čuhņu sauc Arraial D`Ajuda, un es pat to nejēdzu latviskot, Juris Alunāns kapā apgriežas otrādi. Čuhņā es spēlēju savu mīļāko ūdens spēli - jāielien ūdenī un jādara nekas, jāļauj, lai ūdens mētā apkārt. Jutos kā planktons.

Nākamajā rītā posāmies uz Trankosu, kur bija ļoti sekls okeāns, tāpēc varējām gulēt ūdenī kā Pamelas Andersones kundze, kas, ja kas, grasās piedalīties kaut kādā maratonā. Gar pludmali jāja zirgi un upes deltā pie mangrovēm mīlējās ļaudis. Noskatījām vissmalkāko pludmales bāru, lai varētu uzņemt bildes, kurās dzeram kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem. Diemžēl mūs sagaidīja vilšanās - kaipirinjas tika atnestas prastās zobārstu glāzēs. Sņežka un ķīniešu beibe to vien darīja kā lūkoja pēc suvenīriem, bet es to vien darīju kā triecu ratā visus tos lohus, kas man traucēja levitēt un nemitīgi piedāvāja krelles, sieru, riekstus. Skaidroju beibēm, ka nevēlos iegādāties nevienu suvenīru, jo neprotu nodibināt attiecības ar lietām. Mazliet vēlāk to pierādīju - nopirku koka flautu un vienas dienas laikā to pazaudēju. Pat nepaspēju iemācīties tajā stabulē iepūst tā, lai būtu kaut kāda skaņa. Malacis, 10!

Mans mīļākais Trankosu moments bija vīns pludmalē naktī. Brazīlijā cilvēki ir nojūgušies, jo naktīs pludmales ir pilnīgi tukšas. Nezinu, varbūt tas nozīmē, ka tur var reāli norauties. Mums bija līdzi pa kādai vīna pudelei, bet diemžēl atklājām, ka korķviļķim piemīt dažādas labas īpašības, bet tostarp nav funkcionalitātes. Mēģinājām atslēgu, nesanāca. Ja Žoels tur būtu bijis, viņš vīnu ieliktu kurpē un dauzītu pret sienu. Lai gan nē - nevienam nebija kurpju un šajā pludmalē arī nebija pārāk daudz sienu. Te pamanīju, ka vienā no pludmales bāriem deg gaisma. Man divreiz nav jāsaka, man nav jāsaka pat vienreiz - paķēru pudeli un devos gaismas virzienā. Kad tur nokļuvu, atklāju, ka bārs pilnīgi noteikti nestrādā. Apgāju apkārt un pēkšņi ieraudzīju kādu tumšu stāvu. Gāju klāt, apsveicinājos un noskaidroju, ka tas ir apsargs. Pastāstīju par savu problēmu, un viņš labprāt sāka pa bāru meklēt korķviļķi, lai man - pusnakts laumiņai - palīzētu. Bārā tas neatradās, tāpēc devāmies uz virtuvi. Pēc 5 minūšu meklēšanas apsargs atrada meklēto un atvainojās man par to, ka nevar man to vīnu atvērt, jo te neviens to nedzer, līdz ar to viņš vispār nejēdz, kā to darīt. Arī korķviļķa kvalitāte liecināja par to, ka pēdējoreiz tas lietots 19.gadsimta vidū, un pēc tam tas izmantots tikai malkas ciršanai. Apmēram 7 minūtes pagāja, lai es tomēr pudeli atvērtu. Urrā, urrā, vēlreiz urrā. Devos atpakaļ pie beibēm, kuras jau bija mani apbedījušas, jo biju nozudusi tumsā viena pati uz piecpadsmit minūtēm. Turpmākais vakars bija ļoti jauks, jo bija silti un citi ļaudis pludmalē uzradās tikai tad, kad Sņežka plika vilkās ārā no okeāna.

Nākamajā rītā maucām uz Karaivu. Ceļš bija fantastisks. Ar vārdu "ceļš" es nedomāju to virsmu, pa kuru braucām, to drīzāk varētu nosaukt par ceļa izstrādājumu, kas laiku pa laikam pārvērtās ezera vai upes izstrādājumā. Mierīgu sirdi to pat varētu dēvēt par tripu. Kad izkāpām ārā, man bija skaidrs, ka būs ļoti skaisti, jo ieraudzīju saliņu, līdz kurai var nokļūt tikai ar laivu. Tā saliņa ir Karaiva, kur dzīve rit pilnīgā čilā. Tur mūsu viesu namā dzīvoja ļoti nikns suns, kurš 2 reizes kareivīgi ar zobiem ieķērās un karājās manā kleitā (tas nozīmē, ka viņš bija blusas lielumā). Te okeāns bija kā liels alus, jo bija ļoti, ļoti putains. Ļaudis runā, ka mangrovju dēļ. Vēl te bija visniknākie viļņi, kas mani seklā vietā vienā elpas vilcienā vienkārši pasvieda kādus 10 metrus tālāk. Un no visām redzētajām upju ietekām okeānā šī ir bijusi visskaistākā. Kad pārpeld pāri uz otru krastu, priekšā ir tikai klintis, nebeidzamas palmu rindas un daži pastulbi papagaiļi. Tā kā mana dzīvība nepārtraukti karājas mata galā, tad, protams mums uzglūnēja arī maitas putni, bet pie tā jau esmu pieradusi.

Kad jau bijām ievērojami nigeri, devāmies mājup, pa ceļam satiekot daudzus krabjus. Vispār esmu atklājusi, ka man ļoti patīk krabji, jo viņi ātri skrien. Kad vilkāmies mājup, jau bijām daļēji iemigušas un nogurušas no ļaudīm, kas mēģina komunicēt. Kādā mirklī no kāda namiņa loga izkārās kaut kāds džeks un skaidrā, gaišā angļu valodā brēca: "Eu, Jūs esat tās beibes Vācijas?" Man jau viss bija zajebala, tāpēc nekādās tālākās sarunās neielaidos, vien pagriezos, lai pateiktu, ka nē, neesam. Var uzskatīt, ka tajā mirklī jau bija izlemts, ka paliksim ilgāk nekā vienu dienu.

• pisties

19:52 - Trips. 2.daļa

Brazīlija ir futbola karaļvalsts. Tas Pasaules čempionāts var iet dirst, jo mēs un daži ēzeļi, piemēram, skatījāmies, kā īstie džeki spēlē Brazīlijas vecākajā ciematā. Pēdējoreiz tik baudāmu spēli redzēju, kad iepriekšējā Pasaules čempionātā Urugvaja spēlēja ar kaut ko.

Dienas laikā, protams, ļaudis bija pamanījuši mūsu ierašanos, kā arī vairākkārt uzaicinājuši uz forro balli. Forro ir brazīļu deja, kas nav samba, un to drīkst dejot arī tie ļaudis, kas neko no dejošanas nerubī. Bijām uzaicinātas tik daudz reižu, ka, ja neierastos, tā būtu necieņa pret šo ciematu. Tā kā mums te labi patika, tad pārvarējām slinkumu un manu vēlmi vienkārši plītēt, guļot šūpuļtīklā, un aizvilkāmies uz forro bāru. 4 sekundes pēc tam, kad apsēdāmies, mums klāt pieslīdēja kungs, kurš sarunu uzsāka tā, it kā mēs visi būtu labi draugi jau izsenis. Tas bija tas pats kungs, kurš bija vēlējies noskaidrot, vai esam vācietes (kā vēlāk izrādījās - mana vienaldzība viņam tik ļoti patikusi, ka uzreiz sācis rēķināt, kur pavadīsim vakaru un aprēķināja to pareizi). Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz atklājās, ka Precioso kungs ir visnotaļ sakarīgs džeks, kurš uzaudzis neiedomājami milzīgajā San Paulu, mācījies Sidnejā un pēcāk izlēmis pārcelties uz 600 cilvēku Karaivu, kuru viņš mīl no visas savas biojēra sirsniņas, tāpēc kaut kādā veidā mēz dabūt naudu no lielkungiem, lai bīdītu visādus projektus, kas nodrošinātu vispārēju cilvēku laimi. Bija nepieciešamas apmēram 3 sekundes, lai es piekristu viņa piedāvājumam rīt nebraukt atpakaļ uz Vitoriju, bet gan doties pārgājienā pie kaut kādas vietējās cilts, kas viņam ir labi draugi. Kaut arī pirms tam dziedāju dziesmu "Es rīt no rīta braukšu mājās, trādiralalā, re ku modinātājs jau uzlikts" uz Sņežkas un ķīniešu beibes izbrīnu reaģēju ar "a kas?". Tātad tika pieņemts lēmums nākamajā dienā doties uz Korumbau, bet atpakaļ uz Vitoriju - tikai aiznākamajā dienā.

Mana mīļākā forro balles minūte bija tā, kuras sākumā divi džeki gribēja kauties, jo kaut ko nebija varējuši sadalīt futbola laukumā, bet minūtes beigās jau apskāvās un kustināja gurnus dejas ritmā. Apmēram tad, kad Precioso kungs man kaut ko stāstīja par laivām, ķīniešu beibe un Sņežka nolēma viesības pamest, jo vairs nespēja atkauties no ciema zēnu uzmācīgās vēlmes dejot un tašķīties. Te manā priekšā bija dilemma - man ārkārtīgi patika Precioso kunga sabiedrība un ūdens stāsti, bet es, protams, nezināju, kur es dzīvoju, tāpēc domāju, ka jāiet mājās ar beibēm. "Tu ko? Es tak zinu, kur Jūs dzīvojat! Pavadīšu." Tas bija gana spēcīgs arguments, lai novēlētu beibēm labu nakti un dotos citā virzienā.

Nakts mīļākais moments man bija tad, kad gulējām smiltīs un mums klāt pienāca kaut kāds apsargs:

-Jūs šeit nedrīkstat atrasties. Ejiet prom!
-Ko? Pats ej prom!

Aizgāja arī.
Tā mēs mētājāmies apkārt, līdz sāka dziedāt pirmie un otrie gaiļi. Stundām ilgi vilkāmies mājās, jo bijām kā slikta autobuss, kas piestāj pie katra pakša. Precioso kungs pierādīja, ka nav melojis, apgalvojot, ka zina, kur dzīvoju. Tā ap pusastoņiem no rīta nonācu līdz mājām, bet, tā kā man nebija spēka, pirmo pusstundu nogulēju ārā šūpuļtīklā, jo nespēju tikt līdz durvīm. Tās bija vienu metru tālāk.

Kad pamodāmies, beibes nolēma doties uz pludmali, bet es atteicos no šīs izklaides, jo es tak tur jau biju bijusi pirms pāris stundām. Paliku mazliet pasēdēt un parakstīt savu papīra sviesteni. Vēlāk atklāju, ka rakstot esmu aizmigusi pusvārdā. Jutos kā Sandra Mētra, kas grib mazliet pagu.

Iepriekšējā naktī bijām norunājuši, ka ap pusdienlaiku satiksimies hostelī, no kura loga viņš dienu iepriekš bija kāries ārā, lai uzrunātu mūs. Ja viņa paša vēl tur nebūs, tad tas nekas, jo tur saimnieko viņa draugs Felipe, kas visu zinās un mūs laipni sagaidīs. Nu, aizvilkāmies uz turieni. Felipe, protams, neko nezināja, bet tas esot ok. Ok esot arī tas, ka Precioso kungs ieradīšoties tad, kad ieradīsies. Beibes jau sāka kačāt pravas, ka tas mans kā viņu tur sauca mūs ir piepisis, kam es ne uz mirkli nenoticēju. Pēc kāda laika tiešām šis bija klāt, un mēs sākām tik lēni pusdienot, ka atčoknījāmies, ka diena ir jau galā. Bet tā noteikti nebija zemē nosviesta, jo iepazināmies ar ciema krutākajiem džekiem, ar kuriem tad es pavadīju savas turpmākās dienas un ieslīgu pilnīgā čilā. Tur bija arī ļoti mazs kaķītis, kas man koda mutē, kad viņam nepatika mans portugāļu valodas akcents. Es jau pieņēmu, ka nekur vispār nekad neiesim, un biju absolūti apmierināta ar to, jo man vairs neka netrūka, jo savos spirituālajos ceļojumos man neko diži vairāk kā iespēju levitēt pie dabas nevajag, taču - tavu brīnumu - nākamajā rītā visi pamodāmies sešos, lai novilktu kurpes, paņemtu Neptūnu - Karaivas mīļāko dzērienu - dotos ceļā.

• pisties