09:30 - Spirituālais ceļojums uz Režensiju
Nedēļas nogalē devāmies spirituālā ceļojumā. Kompānijas sastāvēja no Sņežkas, ķīniešu beibes, Andrē un ķīniešu džeka. Andrē ir džeks, pie kura dzīvo ķīniešu beibe, un viņš ir mans Brazīlijas brālēns, jo viņa mamma ir manas Brazīlijas mammas māšele, tātad regulāri mēdzam sastapties ģimenes tusofkās, un viņš bija tas, kuram zvanīju, kad biju slimnīcā, lai nāk man turētu rociņu un tulkot. Tā pavadījām visu dienu slimnīcā, un man viņa klātbūtne nozīmēja visu pasaules dārgumu. Ķīniešu džeks ir džeks, kuram sagrieza kaklu un atņēma mantas Rio ļaundari. Viņš nekad nemaina sejas izteiksmi un viņš ļoti grib tik lielas un zilas acis kā man.Mēs braucām uz Režensiju. Tā ir tāda čuhņa, ka šaubos, ka šis vietvārds iepriekš ir latviskots, tāpēc es - Endzelīna mazmeitiņa - to tagad daru. Režensija bija tieši tas, ko es gribu atrast, kad viesojos ārvalstīs - sīks ciemats, uz kuru jābrauc pa zemes ceļu. Jābūt kaut kādai dabai un plašām iespējām izbaudīt vietējo kultūru (vietējā kultūra var būt arī vienkārša gulšņāšana pludmalē).
No sākuma vārtījāmies Režensijas pludmalē, kur es iejutos planktona ādā - kad ielien ūdenī, nekas nav jādara, tikai jāļauj, lai viļņi mētā šurpu turpu. Nenormāli labi. Ar pašadarbību (t.i. ar peldēšanu) nodarbojās Sņežka un ķīniešu beibe. Otrā iepinās zivju tīklos un sāka bļaut, ka mirst. No nāves viņu izglāba Sņežka, kas piepeldēja klāt un uzbļāva, lai ķīn. b. nomierinās. Tas nostrādāja. Tiesa, īsi pēc tam mūs kārīgi nolūkoja maitas putni, kas lika saprast, ka varbūt neesam tajā labākajā formā. Atradām vairākus krabjus, viens no tiem ieķērās Sņežkas pirkstā, kad viņa gribēja nodemonstrēt, kā pareizi droši paņemt rokās krabi. Tikmēr ķīniešu džeks mierīgi raka caurumu, kurā bija nolēmis dēt olas, jo viņam jau kādu laiku likās, ka viņš ir bruņurupuču mātīte. Tas nozīmē, ka bruņurupuču poliklīnika, kuru pirmīt bijām apmeklējuši, bija atstājusi varenu iespaidu. Uzņēmām vairākas bildes ar Andrē sērfošanas dēli, lai pēcāk varētu koļīt sēŗferus. Kad taisījāmies atpakaļ uz ciematu, secinājām, ka esam atstājuši vaļā mašīnas logus. Tas ir ļoti gudri. Ceļā uz mājām mums tomēr bija jāstājas, jo tika novērots, kā no mašīnas jumta nokrīt ķīniešu džeka drēbes. Vispār žēl, ka pamanījām - būtu nenormāli jautri, ja atlikušo nedēļas nogali viņš pavadītu peldenēs.
Visai drīz devāmies uz Režensijas ēdnīcu, kurā ēdām gardas zivis, bet ķīniešu beibe jau piecos pēcpusdienā jau bija pamanījusies būt pilnīgā pipelē. Ķīniešu beibe viena brīdī piecēlās un sāka vazāties apkārt pa ciematu. Tā kā ciemats bija pārredzams no vietas, kur sēdējām, tad ļāvām viņai spelēt zombijos. Apmēram piecpadsmit minūšu viņa vienkārši stāvēja pie koka un blenza uz to. Arī kategoriski atsacījās ar mums sēdēt barčikā, jo viņai vajagot svaigu gaisu. To mēs negrasījāmies noliegt, bet barčiks vispār bija ārā. Beidzot mums izdevās viņu nolikt gulēt, un mēs palikām mierīgprāt barčikā. Te pēkšņi mums klāt piecirtās kāds brazīļu mūzikants, kurš izkusa, kad pateicām, ka es un Šņežka esam no Austrumeiropas, jo, viņaprāt, nav nekā krutāka par Austrumeiropu, jo tur cilvēki ir daudz cietuši. Tūliņ viņš arī nodziedāja savu dziesmiņu par Slobodanu Miloševicu, kas bija tikai sākums spēlēšanai un dziedāšanai.
Brazīlija ir prostitūcijas lielvalsts, tāpēc ir ļoti daudz vārdu, kā apzīmēt maukas. Viens no tiem ir piranja. Jau nez kad ar Sņežku bijām izdomājušas, ka te gribam pagaršot piranjas (zivis). Kad Austrumeiropas fans ar ģitāru piecirtās klāt, prasījām viņam, vai te var dabūt piranjas (zivis), jo bijām dzirdējuši, ka Rio Dose (saldā upe) esot šo jautro zivtiņu mājvieta. Džekam divreiz nav jāsaka - tas uzreiz zvana kādam vietējam zvejniekam.
-Čau, man rīt vajadzēs piecas piranjas. Vai dabūt?
-Nu, man pilns bārs ar piranjām!
-Nē, es domāju zivis.
Tika nolemts, ka zvejnieks mēģinās no rīta nocopēt tās piranjas (zivis) un tad jau redzēs. Protams, nekas no rīta nocopēts netika, bet mēs atradām citu zvejnieku, kurš atvēra savu ledusskapi, kurā nebija piranju, bet bija citas jautras zivis. Paņēmām milzīgu jūras asari un dienu pavadījām mājās pie plīts, jo ārā lija lietus un mēs esam no cukura. Mielasts izdevās brīnumgards, kaut arī šefpavāra lomu ieņēmu es.
Vakara gaitā atklājās, ka 20 metru no mūsu mājām notiks zaļumballe. Uz ielas bija uzslieta 3*3 metru skatuve, uz kuras muzicēja kaut kādi tirliņi, un uz zaļumballi bija sanākuši pilnīgi visi. Viena no jautrākajām izklaidēm bija cilvēku laupīšana. Laupītāji bija visādi vietējie bērni, kuri ik pa brīdim savāca kādu cilvēku un iespundēja viņu palmu krātiņā, ārā laida tikai tad, kad par ķīlnieku tika samaksāti 50 centi (apmēram 15 santīmu). Kad nolaupīta tiku es, mēģināju apmēram 7 dažādos veidos no krātiņa izšmaukt, jo sapratu, ka par mani neviens nemaksās. Beigās banda mani atbrīvoja. Tas bija apbalvojums par mani apbrīnojamo neatlaidību. "Kāpēc Tev asiņains deguns?" vēlējās noskaidrot Sņežka. Šis jautājums mani apstulbināja, jo es tā kā nebiju pamanījusi, ka kaut kur būtu kritusi. Nebiju arī - mēģinot izbēgt no palmu krātiņa, biju sagriezusi rokas, kuras pēc tam, protams, biju piegrūsi klāt purnam.
Balles beigās vēl pasēdējām barčikā, kur jau bijām gatavi iet uz aizrādīt desmit gadu vecajiem bērniem, ka viņi nedrīkst dzert alu, bet Andrē mūs informēja, ka mums noderētu kaut kāda acu operācija, jo tie bērni dzer limpeni, nevis alu. Devāmies mājās, kur nostājāmies idiotu aplī un dejojām.
No rīta nospriedām, ka šis ceļojums ir bijis ļoti spirituāls, un ir piepildītas 95% no visām mūsu velmēm. Nepiepildītie 5% ir pabraukāšanās pa upi ar kādu zvejnieku. Nepagāja ne 10 minūtes, kad Andrē paziņoja, ka viens zvejnieks būtu ar mieru mūs pavazāt apkārt. Tā devāmies izbraukumā, kur mēs - ekohidrologi - novērojām, ka upe ir liela un okeāna ietekme ir neliela, jo upes sāļums arī bija neliels (tas tikai noteikts pagaršojot). Protams, uzskrējām uz sēkļa, tāpēc džeki tika izmesti no laivas, jo kādam bija jāstumj. Tas viss bija skaisti.
Pēc izbrauciena pa Rio Dose (saldā upe) devāmies pao dž kežu (siermaizītes) meklējumos, un ap šo laiku ciemata iedzīvotāji labi zināja, ka tas ir mūsu mīļākais našķis, tāpēc ātri atradām, ko kārojām, un bijām gatavi tīties atpakaļ. Un apmēram nebijām pamanījuši, ka ceļojums bija tika labs, ka Režensijā palikām vienu dienu ilgāk nekā plānots. Bildes būs.