21:15 - Fežoada jeb kā es piedzimu no jauna
Oficiālā versija, kuru pasniegšu saviem kursabiedriem, kas agri vai vēlu ieraudzīs manu sašūto galvu - cietu autoavārijā. Jo mani kursabiedri ir normāli, un diez vai viņi varētu aptvert, ka, ejot pa pilsētu, vispār ir iespējams nokrist no klints. Ir!Sestdien manās mājās tika rīkoti svētki, kuros galdā tika likta fežoada - viens no Brazīļu virtuves brīnumiem. Kāds džeks mani brīdināja, ka tas esot ļoti sātīgs ēdiens. Tik sātīgs, ka viņi tam mēdz piekabināt devīzi "ēd un mirsti!". Šķiet, devīzi sapratu pārāk tieši.
Kad no tā klints cauruma, kurā iekritu, atskanēja mana balss, Sņežka laikam sāka uguņot no prieka par to, ka esmu dzīva. Kad viņa kopā ar kaut kādiem random džekiem tika man klāt, viņa nopriecājās vēl vairāk, jo es vēl aizvien biju es - kaut arī man bija saplīsusi galva, cītīgi apgalvoju, ka man viss ir kārtībā un ka vispār varam iet mājās. Kad man ir miesas bojājumi, es vienmēr apgalvoju, ka viss ir ok. Tātad instinktu līmenī viss bija kārtībā. Tad pēkšņi uzradās 2 mentu mašīnas, kas nolēma mani apsargāt līdz mirklim, kad uzrodas ātrā palīdzība.
Kad mani ieveda šūšanas ateljē (vieta slimnīcā, kur šuj galvas) un pāri galvai pārklāja kaut kādu paltraku, aizmetu to prom un pieprasīju, lai man tūliņ pat tiktu paskaidrots, ko ar mani grib darīt, jo laikam man vēl aizvien šķita, ka man viss ir kārtībā. Dakteri sacīja, ka šūs. "Ā, ok, tad viss kārtībā. Nākamreiz tikai pasakiet," es pamācīju personālu. Visas sarunas ar viņiem norisinājās portugāļu valodā, jo pēkšņi to ļoti labi pārzināju. Slimnīcā bija arī Sņežka, kurai nemitīgi uzdevu 2 jautājumus - pirmkārt, vai es izskatos seksīgi (viņa teica, ka jā), otrkārt, vai tā ir taisnība, ka klints bijusi 50 metru augsta (nebija). Pie viena arī nespēju slēpt prieku par to, ka man mugurā ir jauna kleita un ka esmu noskuvusi kājas, jo citādi būtu baigais pazors. Tad kādā mirklī sapratu, ka jālaiž tā Sņežka mājās, jo bija nakts.
Pamodos no rīta un sāku raudāt, jo biju aizmirsusi portugāļu valodu un, tā kā slimnīcā nebija vietas, man kopā ar dažādiem ļaudīm bija jāguļ koridorā, turklāt man telefonam bija beidzies kredīts, tādēļ nevienu nevarēju sazvanīt. Pēc pāris stundām nomierinājos, atcerējos dažus vārdus portugāliski un ar kādu māsiņu sarunāju, ka viņa aizies uz veikalu man nopirkt kredītu. Tas bija jauki. Un ar vienu dakteri pēkšņi spēju sarunāties tekošā vācu valodā (es īsti šo valodu neprotu). Palūdzu Sņežkai, lai viņa sazinās ar maniem apdrošinātājiem, lai tie nokārto manis pārvešanu uz privāto slimnīcu. Piekodināju, lai viņi vienkārši brauc man pakaļ, nevis sūta e-pastus, jo es esmu slimnīcā ar ierobežotām sazināšanās iespējām. Nepagāja ne stunda, kad pie manis bija Sņežka, kas izdomāja, ka ir iespējams rīkoties gudrāk - jāpiezvana manam Brazīlijas brālēnam Andrē, jo es portugāļu valodu saprotu, ja koncentrējos, bet manas koncentrēšanās spējas sāka izsīkt. Andrē pavisam drīz arī bija klāt un pavadīja ar mani visu dienu. Tā kā slimnīcā bija apmēram viens ārsts, tad visas dienas laikā ar mani tika veiktas 2 darbības - galvas rentgens un kaut kāda tur tomogrāfija, kas pierādīja, ka mana smadzeņu darbība visticamāk saglabās iepriekšējo kvalitāti. Nekas arī nav lauzts. Par to paldies manām runas skolotājām, kas man ir iemācījušas labi krist.
Kad bija noskaidrojies, ka es tagad varu būt brīvs, ja gribu, lēnām cēlos no savas gaiteņa gultas. Bet, tā kā tā bija samērā nestabila, tā sāka gāzties otrādi līdz ar mani. Andrē ir veikls kaķēns, tāpēc to gultu noķēra. Citādi būtu bijis ļoti interesanti, ka samērā sveikā esmu nogāzusies no klints, bet beigās, teiksim, salaužu roku, rāpjoties ārā no slimnīcas gultas.
Pirmais cilvēks, kam uzskatīju par vajadzīgu paziņot, kā man iet, nolēma man uzlabot garastāvokli ar šo video ar kazām: http://www.youtube.com/watch?v=Ppccpgln