16:41
Vakar mums bija pirmais Brazīlijas eksāmens, uz kuru ierados ļoti poētiskā noskaņojumā, jo iepriekšējā vakara kaipirnjas bija darījušas savu. Vispār kaipirinju vakars bija ļoti izdevies, jo ne tikai kārtējo reizi ģenerējām pamatīgus nākotnes plānus, bet arī iepazināmies ar bārmeni, kurš mums norādīja, ka, ja mums patīk kāds džeks, tad lai viņam to pasakām, un viņš nokārtos, ka nākamajā minūtē tas džeks mums jau rakstīs mīlestības vēstuli. Manuprāt, ļoti vērtīgi.Mans dārgais pasniedzējs Luišs (par manu dārgo viņš ir kļuvis Brazīlijā), protams, eksāmenu nokavēja pusstundu. Tā kā biju poētiskā noskaņojumā, nodevu poētiskus uguņus. Uguņi, protams, beidzās ar manu "Un. Nemaz. Nemēģini. Taisnoties.". No sākuma viņš ņirdza, beigās nokārtu galvu atvainojās un solījās laboties. Eksāmenā rakstīju par to, cik cilvēcigi patiesībā ir zivju kāpuri. To pat neizlasījis, Luišs manu darbu (ātrs un pilnīgs) vērtēja ar "You broke my heart". Tas man patika, jo tas mazliet atsita sākumskolu, kad darbus vērtēja ar "Malacis! Noteikti nopirkšu Tavu jauno albumu!", nevis četriniekiem.
Pirms kāda laika izlēmām ar Sņežonu, ka mums noteikti jānoskatās 2 filmas - Komando un Searching for the Sugar Man. Otrā, jo Portugāles Rodrigesa kungs, bet pirmo - jo okeanogrāfijas kabineta aprīkojums reāli atgādina Komando mīļoto ieroču veikalu. Komando bija lieliska filma. Pēc tās informējām mūsu mīļo Gonzalo, ka šovakar gribam paālēties un viņā pienākums ir to noorganizēt. Gonzalo pret savu pienākumu attiecās ļoti nopietni, tāpēc atsūtīja mums ielūgumu uz kādu bildi. Diemžēl mēs nebijām pārāk nopietnas, tāpēc sajaucām un aizgājām uz pilnīgi citu pilsētas galu, kur sapratām, ka šovakar nevienu nesatiksim, bet gan pavandīsimies pa bāriem te. Tā nokļuvām, iespējams, pilsētas lētākajā bārā, no kura tomēr pēc viena dzēriena nolēmām tīties, jo tā bija vieta, kur dabūt dunci ribās. 400 metru tālāk bija, iespējams, pilsētas dārgākais bārs, kurā mums pasniedza mūža garšīgākās kaipirinjas (es jau tagad zinu, cik ļoti man rudenī pietrūks šī dievu dzēriena). Jāpiebilst, ka tās palūdzam nevis viesmīlim, bet gan apsargam. Ļaudis dejoja pie mūzikas, ko spēlēja grupa, kas sēdēja ap galdu, ēda, dzēra un laiku pa laikam kāds no viņiem pieslēdzās muzicēšanai. Visticamāk apsargam ļoti patika mūsu izpratne par viņa darba pienākumiem, tāpēc vakara beigās, kad prasījām viņam rēķinu (mēs esam pārliecinātas, ka arī rēķins ir apsarga pienākums), viņš atnesa rēķinu un vēstuli, kurā bija norādījis savu vārdu, telefona numuru, kā arī faktu, ka viņš labprāt iepazītos tuvāk. Šo vēstuli Sņežka tagad izmanto kā grāmatzīmi.