11:53 - Zebra 2013
Vakar bija mana autorevolūcijas diena. Pirmoreiz vizinājos ar to stulbo golfa mašīnīti, pirmoreiz izmēģināju, kā ir izbraukt cauri kaļķakmens karejera mašīnu dušai un pirmoreiz mācījos braukt. Vienreiz es patiesībā esmu sēdējusi pie auto stūres - toreiz Mārvela mašīnai bija beidzies benzīns, tāpēc tika nolemts vāģi stumt līdz netālu esošajam benzīntankam un pie stūres sēdināt visvieglāko cilvēku, tātad mani. Mans uzdevums bija stūrēt, kā arī mest pa bremzēm tad, kad sāku braukt grāvī. Tas bija grūts uzdevums, jo ar savām 20 cm kājām bremzes īsti nevarēju aizsniegt.Vakar Žoels sāka piesieties ar visādiem "Vai Tu tiešām nekad neesi gribējusi iemācīties braukt" jautājumiem, mana noraidošā attieksme laikam viņu reāli uzvilka, tāpēc vienā mirklī viņš nolēma, ka ir īstais laiks pamācīt man braukšanu. Viņš ir reāli stulbs, jo tā, pirmkārt, ir viņa mašīna. Nu, labi, nevis viņa, bet universitātes. Otrkārt, tas notika pilsētā. Treškārt, pirms dažām dienām, verot ciet logu, gandrīz ietriecos žogā. Vairākkārt brīdināju, ka tas, ko mēs tagad darīsim, ir pilnīgi stulbi. Ž bija pohuj gan mana saprāta balss, gan lūgšanās, bļaģ, tas lohs citreiz ir stūrgalvīgāks par mani, tāpēc ar draudu palīdzību viņš mani iesēdināja vadītāja vietā un sāka rādīt, kā jāspiež kloķi. Pirmais "nebiju domājis, ka ir tik traki" Žoelam bija tad, kad viņš lika nospiest kaut kādu pedāli, bet es to ar savām 20 cm kājām nevarēju aizsniegt. Neko, noņirdzās, pieregulēja beņķi un sāka instruēt. Tas bija šausmīgi. Es biju pārbijusies kā nobijies diegs. Arī tad, kad izlikos, ka sāku raudāt, viņš atteicās šo pārtraukt. Nobraucu kādus 100 metrus. Brauciens beidzās ar to, ka aiz līkuma iznira kāds bembis, kas man šausmās lika ne tikai aizgriezt galvu, bet arī aizvērt acis un nekustēties. Kad atvēru acis, mēs vēl bijām dzīvi, jo Ž turēja roku ne tikai uz mana pulsa, bet arī uz stūres. Viņš ir maigi paskaidroja, ka mana rīcība nav bijusi pareiza, bet tomēr piespiest mani turpināt stundu viņam neizdevās, jo es apmēram viņu iesviedu vadītāja sēdeklī, kā arī informēju viņu par to, ka viņš ir bezatbildīgs maniaks.
Vakarā pēc tam, kad biju izpeldējusies lielos un siltos viļņos, noskatījāmies otro Die Hard (viens no maniem top5 bojevikiem). Žoelu šī filma īpaši neaizrāva. Bet es pilnīgi nopriecājos, jo, ja viņam patiktu Džons Makleins, pat bail iedomāties, ko viņš man vēl gribētu iemācīt.