21:01 - Brīvdienas. 2.daļa.
Kaut arī iepriekšējā dienā dzertais medroņu un vīns ar gailīti palīdzēja uzlabot pašsajūtu, diemžēl efekts bija īslaicīgs - nākamajā dienā Lisabonā ierados jau saslimusi. Līdz ar to manu brīvdienu biznesa daļa varēja sākties. Tā bija biznesa daļa nevis tāpēc, ka es tā laikā taisītu naudu. Tā bija biznesa daļa, jo tā laikā tērēju naudu. Kamēr gaidīju ierodamies māsu un mammu, sadzēros zāles, kā arī iegāju vannā mūsu četrzvaigzņu viesnīcā, kur bija tie halāti kā Timmermaņa viesnīcā.
Tā lidostā savācu savu manāmu notievējušo māsu un nemainīgi tievo mammu. Nakti iezvanījām, apēdot pa austerei un iedzerot pa kādam zaļajam vīnam. Kad viesnīcas reģistratūras beibe pamanīja karalisko dzēriena pudeli manās rokās, viņa laipni piedāvāja korķviļķi, bet es laipni atteicos, jo man pašai jau ir. Cik neparasti - tā bija pirmā lieta, ko ievietoju savā lamzaka mugursomā, pošoties uz brīvdienām.
Pienāca rīts, es nodemonstrēju savu jaunapgūto prasmi celties bez modinātāja tā, ka neviens gailis arī pakaļ nedzied, un mēs devāmies ekskursijā pa Liseni. Lisabonā es jau vienreiz biju bijusi toreiz, kad tikko ierados Portugālē un kaut kādā bezsakarā tieši tad tur bija Dario, kurš mani sagaidīja, piedzirdīja un aiz rociņas izvadīja pa skaistākajām Lisenes vietām. Toreiz es pat īsti neievēroju, kāda ir tā Lisene, jo es vairāk domāju par to, kas nu tagad būs, kas nu tagad būs. Šoreiz man Lisene nepatika, jo tā bija liela un ar daudz cilvēkiem. Bet labi - pēc 7 mēnešu dzīves Faro arī Liepāja varētu likties liela. Aizgājām arī uz to lielo okeanāriju, kur bija daudz krutu zivju. Tā ir vieta, kur es kādreiz gribētu aiziet agri no rīta, kad tur nebūtu cilvēku. Tad es stundām ilgi gulētu zemē pie tā akvārija un skatītos uz visnotaļ miermīlīgajām haizivtiņām. Es gan nezinu, kā man tur tikt, jo īsti negribu braukt uz Liseni.
Kā gadījās, kā ne, izrādījās, ka tieši tajā pēcpusdienā maršruts Lisene - Faro bija fantastiski pieprasīts, tāpēc mums kā kungiem nācās pirkt biznesa klases vilciena biļetes. Nu neko - vismaz varēju vilcienā nospert austiņas. Iedzērām un gājām gulēt.
Nākamajā rītā iepazināmies ar mašīnu, ar kuru māšelei bija jābrauc nākamās trīs dienas. Nekad mūžā neesmu pieredzējusi, ka kādam braukšana sagādātu tādu stresu. Ar vairākām drāmām aizmaucām līdz Sagrešai, kur tomēr atklājām, ka labāk par pašām Sagrešas klintīm ir pabraukt drusku nostāk, jo tur viļņi vēl niknāk sitas pret klintīm un nav neviena cilvēka. Laikapstākļi bija tik drausmīgi kā kaut kādā Skotijā, tāpēc mēs kļuvām tādas pašas kā klintis - tātad vēju appūstas. Dzīve kļuva saulaināka, kad ieraudzījām, kur atrodams kaut kāds afigennais tradicionālais portugāļu restorāns, kur devāmies rīt kataplanu. Tas bija fantastiski. Ceļš uz Faro jau bija tumšs un es uz dullo māsai teicu, kad jāgriežas pa kreisi un labi, jo es, protams, ne sūda neredzēju, jo man ir vistas aklums. Tas ir tad, kad neredz ne gaili, ne ko citu. Iedzērām un gājām gulēt.
Nākamais rīts sākās ar sauli, līdz ar to - ar brokastīm uz mana krāšņā balkona. Tika pieņemts lēmums doties uz Alentežu - Portugāles bomzīgāko reģionu. Bomzīgums - tas man patīk. Mertola ir viena no lielākajām reģiona pilsētām, bet tajā dzīvo kat kādi divi cilvēki. Ceļš uz Mertolu bija ļoti gleznains, bet pats miests - vispār ahujeķ. Man tā vieta patika tik ļoti kā trīsdesmitgandiekiem patīk Mārtiņš Sirmais. Šoreiz varēja uzkāpt tornī un raudzīties uz patiesi gleznaino upes ieleju un mana notievējusī māsa varēja krist ģībonī, vērojot, kādus kalnainus ceļus viņa ir izbraukusi. Taču vislabākais bija paika. Jau iepriekš bijām izčekojuši kaut kādus Alentežu tipiskos ēdienus, tāpēc apmēram zinājām, ko meklēt. Atradām mazliet vairāk - gan meklēto jēra sautējumu, gan nejaušo resno nēģi. Resnais nēģis tika pasūtīts nejauši, jo neviens nerunāja angliski un es visai aptuveni sapratu, kas tas tāds vispār ir. Šis savienojums bija tik izcils, ka vēl aizvien, to atceroties, es pietvīkstu kā vēju appūsts vaigs. Visas bijām starā gan par pusdienām, gan arī par izcilajiem laikapstākļiem, gan arī par apelsīnu ziedu smaržu. Pēcāk uzzinājām, ka Faro šī diena gan esot bijusi lietaina un pretīga.
Šoreiz Faro ieradāmies laicīgi, tāpēc varējām nopirkt pudeli un doties skatīties saulrietu uz "parasto vietu". Šeit ļaudīm vajadzētu saprast, ka mana māmiņa jau sen kā pārsniegusi savu alkohola piecgades normu. Un, iespējams, ka uz ielas viņa vispār nekad nav dzērusi. Mana māsa - tā ir burta kalps, tāpēc Latvijā uz ielas nedzer, bet, ka informēju, ka te tas nav aizliegts, viņa uz uzkodu šķīvīša rozītē sakārtoja šķiņķi un sāka raut. Mamma visu laiku simulēja, ka viņai nenormāli nāk miegs un saulriets bija beidzies, tāpēc tināmies mājās (izmetot līkumu caur veikalu, protams).
Nākamajā dienā neveiksmīgi devāmies uz Oļau zivju tirgu. Neveiksmīgi, jo tas bija cieta. Varēja tikai ieskvēroties. Apmeklējām arī visnotaļ neizteiksmīgo pilsēteli Taviru, kur interesantākais bija mana apģērbu krāsu gamma un atpakaļceļš. Iebraucām benzīntankā uzpildīties. Pēc tam mašīnu nebija iespējams iedarbināt. Savai stresa pārņemtajai māsai ieteicu nestresot un piezvanīju tam emergency čigliņam. Tajā mirklī, kad pateicu, ka mašīnas numurā ir JB, kas ir kā Jim Beam, viņa sirds ne tiaki atmaiga, bet arī uzziedēja visās varavīksnes krāsās, tātad viņš tūliņ pat bija gatavs mesties mums pakaļ. Kamēr mēs tur stāvējām, piebrauca kaut kāda vecene, kas gaidīja, ka mēs tīsimies prom no tā benzīna krāna, bet mēs, protams, nekur nevaram aiztīties, jo mašīna ir beigta. Tā es izkāpu ārā, lai viņai pateiktu, lai mūs negaida. Mana portugāļu valoda ir visai aptuvena, tāpēc es īsti nezinu, vai viņai pateicu, ka mūsu mašīna ir beigta, vai ka nogalināšu viņu. Katrā ziņā tas nostrādāja, jo viņa tūfaļ pārvācās pie cita krāna. Es gan nezinu, ko viņa nodomāja uzreiz pēc tam, jo uzreiz pēc tam negaidīti mašīna tomēr iedarbojās un mēs tralinādamas aizbraucām prom. Uz ielas no dzērāja nopirkām priekā čurājošus gliemjus, dažas nezināmas zivis un uztaisījām kataplanu. Tas bija lieliski. Varēja vēlēties gan vairāk vīna, kaut jāatzīst, ka apmēram šajā brīdī tā zaļā vīna garša bišķiņ bija zajebala. Bet bija jāiztur.
Nākamajā rītā mana notievējusī, bet slinkā māsa palika mājās, bet es ar mammu aizbraucu uz pludmali apskatīti paisumu un bēgumu, kā arī iegrūst viņu okeānā. Tas bija jautri, jo tas izdevās divas reizes. Vēl bija atlicis tikai viens uzdevums - ieēst sardīnes. To mēs darījām vietā, kur apkalpojošais perosnāls nevarēja saprast, kā varam gribēt sēdēt ārā. Paskaidroju, ka esam no Ziemeļpola. Uzreiz pēc sardīnēm iegājām smalkā vīnu veikalā, lai iegādātos lētāko vīnu, kuru uz vietas palūdzām arī attaisīt, jo bija pienācis laiks doties uz vilciena staciju, kur uz atvadām šis vīns arī jāizdzer. Mammai jau sen bija nospļauties par visu, tāpēc arī viņa atļāvās dzert vilciena stacijā. Par to man bija liels prieks, un uz šādas nots brīvdienas bija galā. Nezinu, kas tā par noti, bet tas noteikti bija mažors. Fotoreportāža būs.