11:32
kad ieradās bratans, mēģinaju izveidot ļoti plašu programmu, ar kuru neilgā laikā iepazīt portugāles kultūru. programmas ietvaros piedzērāmies, bijām ciemos pie mana hidroģeoloģijas pasniedzēja, dzērām zaļo vīnu, iepazīstināju br. ar paštel de natām, pieņēmām paštelariu konceptu, bet vissvarīgākais - devāmies skatīties futbolu uz "labās" komandas fanu bāru.ļoti daudz portugāļu futbolu skatās ārpu mājas, jo to vairs nepārraida kaut kāda nacionālā televīzija, bet kaut kāds cits kantoris, kura skatīšanai nepieciešams šķīvis, kura daudziem nav. es jau iepriekš ar filipu biju gājusi skatīties futbolu uz kaut kādu gadjušņiku pie mājas, un jau toreiz nojautu, ka šai izklaidei ir liels potenciāls, tāpēc nolēmu, ka arī bratanam vajadzētu paskatīties kādu futenīti.
iepriekšējoreiz futbolu biju skatījusies pēdējā pasaules čempionātā, kad nospriedu, ka djego forlāns ir visskaistākais futbolists, pēc ganas izstāšanās no čempionāta izvēmos, kā arī dolbījos no tā, kā viņi ar kājām mēdz iepist pa pretinieka ribām. šoreiz skatījāmies kaut kādu vietējo portugāles čempionātu. ir ļoti svarīgi zināt, ka vārdu "portu" šeit vispār nedrīkst pieminēt, jo tā esot visriebīgākā komanda. devāmies uz kluba "benfica" fanu bāru, kur alus pudele maksā 70 centu, jo sagres alus brūzis sponsorē benfica komandu.
šķiet, vissliktākais visā spēlē bija karsējmeiteņu uzstāšanās. nezinu, varbūt latvijā ir kaut kāds karsējmeiteņu kults, bet pat kaut kādo čuhņu baksetbolos kaut kādas karsējmeitenes kustas daudz maz saskaņoti un nemet kaut kādus līkus ritentiņus. vispār pat jebkura manu klasesbiedreņu uzstāšanās skolas aerobikas konkursā būtu vērtējama augstāk nekā por. kars. m. performance.
mans dzīvokļbiedrs filips ir visnotaļ mierīgs cilvēks un, ja nebūtu futbola, es viņu nekad nebūtu redzējusi aizsvilušos. ja es nezinātu vārdu "karaļu" (pimpis), tad spēles laikā to noteikti būtu apguvusi. fanu pulkā bija dažādu dzimumu ļaudis vecumā no 12 līdz 80 gadiem. visi dzēra alu un ēda maizes ar gaļu, un ļoti pārdzīvoja par neiesistiem vārtiem pat tad, kad līdz reālai vārtu iesišanai bija kādi 85 kilometri. kad es jutu, ka tūliņ bū kaut kādi vārti, pat neskatījos uz televizoru, bet gan uz publiku, kur katrs bija izdomājis kādu kutību, ar kuru nosvinēt golu - citam tā bija skriešana uz riņķi, citam kāda skaista deja. šeit var aplūkot ļaužu prieku par benficas pirmajiem iesistajiem vārtiem: https://www.facebook.com/photo.php?v=44
kad braucām uz mājām, filips stāstīja par kaut kādu pazīstamu džeku, kurš vienā sezonā, kad benfica zaudēja 6 reizes, esot pa logu izmetis 6 televizorus. tāpēc varu priecāties, ka šoreiz benfica uzvarēja ar 4:0. tas ir drošs rezultāts televizora skatītājam, bet diezgan nedrošs pašiem spēlētājiem, jo otras komandas (nosaukumu neatceros) saniknotie fani spēles gaitā uz laukuma uzmeta vairākas bombenes, kas dārdēja tik skaļi, ka bija arī dzirdamas (domāju, ka lietai, kas ir skaļāka par protugāļu futbolfanu maurošanu, ir jābūt skaļai).
pēc spēles nopietnākie fani apsēdās, lai noskatītos interviju ar jēzu (tas ir benficas trenera uzvārds), bet nenopietnākie - neskaitāmas reizes klausījās katru iesisto vārtu audioierakstu. protams, katru reizi arī priecājās. iespējams, viņi domāja, ka katrreiz, kad viņi dzird tos vārtus, tiešām tiek iemesti jauni vārti. ja arī nē, tad vismaz viņi paši bija samērā iemetuši.