11:30
mēs ar sņežku mīlam austrumeiropu, tāpēc ziņa par to, ka tajā jobnutajā brazīlijā būs jāpaliek teju trīs mēnešus, bija kā naža dūriens vēderā. un šis dūriens nav kaut kāda nenozīmīga brūcīte dolfa lundgrēna presītē, šis dūriens lika man pieņemt lēmumu izstrādāt plānu, kā es to visu varētu patiesi izbaudīt. pagaidām plāns ir sūdīgs un nekam nederīgs, eiropas savienība nekādā gadījumā tādam projektam naudu nedotu. vispār es priecājos, ka gada sākumā pālī nofočējos pie eiropas komisijas ēkas ar paceltu vidējo pirkstu, jo es laikam paredzēju, ka tā eiropas komisija būs lēmusi mums dienvidamerikā torčīt pusmūžu. tad, kad mans mīļais žoels iemācīsies lasīt latviski un šito izlasīsi, skaidrs, ka mani uzreiz nositīs, jo viņš piešķirtu nāvessodu ikvienam, kurš no laimes nenomirtu, izdzirdot vārdu "brazīlija". īstenībā nekādas starpības - vai nu nosprāgt no laimes, vai saņemt nāves sodu.mīļais ž mani satrieca pirms dažām dienām. es beidzot biju aizgājusi uz jauno die hard. protams, biju saviļņota, tāpēc, runājoties ar vīru, to atkārtoju ik pēc 30 sekundēm. tā viņš šito visu klausījās, līdz paprasīja, kas vispār ir die hard. šoks. migrēna. vienu minūti klusēju. pēc tam tomēr šo šausmīgo situāciju atrisinājām, bet fakts, ka viens no manas dzīves nozīmīgākajiem džekiem nezina, kas ir die hard - tas arī ir naža dūriens vēderā. nākamajā dienā kaut kāds brazīlijas pasniedzējs prasīja man, kas ir tas, ko gaidu no brazīlijas dzīves. atbildēju, ka šobrīd dzīvē man ir tāds periods, kad vispār ne no viena neko nespēju gaidīt. tad paskatījos pa logu, atskrēja kaut kāds ziemeļvalstu režisors un uzņēma ficeni, ko rādīs nākamajā baltijas pērlē.