23:48
tā kā mētrai vienai pašai neļauj braukt uz ārzemēm, viņa ciemos pie manis ieradās kopā ar fāčuku, kas uzstāja, ka uzsauks kafiju, kaut gan mētra uzstāja, ka to darīs viņa. beigās tomēr šajā strīdā uzvarēja fāčuks ar argumentu: "Tev nav naudas!" padzērām kafiju, un bija klāt jau eirovīzijas laiks, kas labi zināms arī kā zaļā vīna laiks. atklājās, ka man piemīt fantastiska prasme komunicēt valodā, kuru nezinu, bet andrim (fāčukam) ir samērā laba muzikālā dzirde un izpratne par dzīvi, jo viņš saprata, ka labākās dziemas ir par naudu - tās aizkustina ikvienu. pabiedzām darbu (eirovīziju) un nolēmām iet dzīvē. andžonam gan labāk patīk palasīt, tāpēc viņš vakarā izklaidējās nevis ar mums krogā, bet gan pie manis mājās ar ģeoķīmijas grāmatas pasakām par dzīvsudrabu. tikmēr mēs devāmies uz bāru, kur reiz uzstājās kaut kāda šmara ar coldplay kaveriem. šoreiz tās beibes tur nebija, bet bija šoks par to, ka mētra grib atstāt dzeramnaudu. kad mētra juta tuvojamies pāli, nolēmām iet uz nakts picēriju, kur sākās īsts trādirīdis - sēžam uz palodzītes, čilojam, līdz pēkšņi sņežana nokrīt zemē bez nekādām dzīvības pazīmēm. ātrā palīdzība un pēc iespējas stiprāka pļaukāšana tomēr sņežku dabū atpakaļ pie samaņas, bet viņa nav spējīga pateikt nevienu sakarīgu vārdu. tiek pieņemts lēmums to beibi vest uz slimnīcu, un ātro mašīnā var braukt tikai viena no mums. izlemjam, ka tā viena būs mētra, jo viņa pilsētu nezina, līdz ar to pati uz savu roku aiziet līdz slimnīcai viņa nevarētu. tā es ātrā solī tipinu uz slimnīcu, nonāku tur, uzzinu, ka jā - sņežka ir atvesta, bet man nav ne jausmas, cik ilgi man būs jāsēž un jāgaida. mētra tikmēr ar sņežku kopā fočējas rentgenā, taču es pat viņai nevaru piezvanīt, jo m ar ķīniešu beibi ir slepeni izslēgušas manu telefonu, un pinkodu no galvas es, protams, nezinu. tā gaidu, gaidu, līdz nolemju fiksi aizlaist līdz mājām un paņemt to pinkodu. gan man, gan mētrai šķiet, ka mēs nu gan esam skaidrā, bet ir daži fakti, kas liecina par pretējo. piemēram, kad dodos uz mājām, sarunāju ar pieņemšanas beibi, ka tad, kad te uzpeldēs mētra, tad viņai jāpasaka, ka būšu atpakaļ pēc 20 minūtēm. lai pieņemšanas beibe zinātu, kā tad izskatīsies tas cilvēks, kam jānodod šī informācija, ar nelielas etīdes palīdzību nodemonstrēju, ar kādu gaitu un sejas izteiksmi tā mētra pārvietosies. tikmēr mētra visiem dakteriem stāsta, ka jā, jā, viņa sņežkai ir tuva draudzene (iepazinušās pirms 2 stundām) un pie viena bīstas, ka moš sņežka varētu atčoknīties, paskatīties uz mētru un prasīt, kas tā tāda. tā nenotiek. sņežka atčoknās un sāk mētrai baisi atvainoties par vakara izčakarēšanu. mētra attrauc, ka viss ok, vismaz kaut kas interesants, un vispār labi, ka šitā notika - zajebis nakts, kas paliks atmiņā vēl ilgi. blakus esošie ārsti neizpratnē. tāpat dažādi ārsti grib zināt, vai sņežka bija daudz izdzērusi. mētra saka, ka tikpat, cik viņa pati, kas nozīmē, ka nekā daudz tur nav. lai ārstiem nebūtu šaubu, mētra aicina: "just look at me!"tikmēr es esmu aizjozusi līdz mājām, lai atklātu, ka telefona pinkods patiesībā visu laiku bijis manā maciņā. kad sazinos ar tām beibēm, beidzot uzzinu, ka viss normāli un sņežka būs dzīvotāja. pēc mirkļa abas dzīvotājas jau ir ceļā no slimnīcas uz mājām, un es brutāli sadiršu sņežkai, ka to punu, kas iegūts, atsitoties ar galvu pret zemi, nemaz nevar pamanīt (lielākais puns, ko jebkad esmu redzējusi). vakaru noslēdzam ar malku ļoti dārga viskija. rīts sākas skaisti - atstāstām andrim nakts notikumus, uzsmērējam sviestu uz maizes un dodamies andžonu ielikt vilcienā atpakaļ uz lisabonu. apēdam garšīgus anšovus un negaršīgu īru kafiju, kas ir labs pamatiņš skaistam dienas miedziņam, kas dod mums spēku doties pēcpusdienas šopingā. mētra nopērk bikses ar sēnēm, bet es kārtējo reizi saprotu, kāpēc man vispār nav nevienu bikšu - bikses ir lamzaku apģērbs. lietainajā atpakaļceļā sapņojam par mirkli, kad varēsim ķerties klāt pie dārgā viskija, bet nepaiet ne pusstunda, kad mētra aizmieg pusteikumā. cik negaidīti.