17:29
tālītis aizbrauca agrā piektdienas dienā, un tagad jau šķiet, ka kopš tā laika pagājušas 2 nedēļas. kad viņš pieklauvēja pie manis, atvēru acis un momentā galvā sāka skanēt pola janga dziesma "everytime you go away". tas nebija nekāds brīnums, jo šī spiritālā ceļojuma laikā tālis arī esot sapratis, ka es taču esmu ļoti romantisks cilvēks (šis atklājums viņu šokēja). to, kā es smērējos pa sienām, jo viss bija smuki, viņš piedzīvoja otrdien, kad nolēmu nobastot skolu un piedalīties eksursijā pa algarvi. tad, kad ieraudzīju pirmo klinti, sāku elst, un sapratu, ka galīgi nebiju domājusi, ka tas trīsgadnieks man varētu likt elst. izrādās, ka var. sapratu, ka patiesībā neesmu bijusi pie dabas, kopš te ierados, tāpēc mana reakcija bija tikai normāla. aizbraucām uz albufeiru, kas tāda herņa vien ir, tad bijām čuhņā ar augstām klintīm, tur čurāja viens zvejnieks. jau tur tālis mani pētīja ar neizpratnes pilnu skatienu, jo es tur smērējos gar sienām no tā, cik smuki un cik labi viss smaržo. tālāk braucām uz sagrešu, kur vispār es biju pasaules malā, tad plēsām uz kaut kādu kalnu, pa ceļam nejauši piestājot skaistākajā pludmalē, ko jebkad esmu redzējusi. jau iepriekš bijām lasījuši, ka tur kāds ceļa posms līdz tam kalnam būšot gleznains. nu, tas posms vēl nebija sācies, kad es jau čurāju biksēs. tiesa, es pie viena arī čurāju biksēs no tā, kā tālis brauc pa kalnu ceļiem un skatās apkārt, nevis uz ceļu. bet, tā kā es neesmu no tām, kas brēc, bet gan mierīgi sastingst, tad mana sejas izteiksme kļuva par tāļa nedēļas prieku. kalnā sapratām, ka patiesībā esam skotijā, jo mūsu kājas apņēma migla un blēja aitas, un apkārt nebija neviena sakarīga cilvēka. to, ka tomēr esam portugālē, atcerējos, kad sākām rosīties kaut kādā čuhņā, kur mums deva ēst vēžus, jūras velnu un astoņkājīšus. viss, tajā mirklī es biju izkususi un pazaudēju spēju runāt sakarīgi, tāpēc tad, kad piezvanīja rembo, visu sajaucu un pateicu, ka esam kalnu namiņā. tas nozīmē, ka viņš saprata, ka esam ridžs un brūka. to tā nevarēja atstāt - norunājām nākamajā dienā ieturēt kopīgas vakariņas, lai tad viņš pats redz, ka es neesmu ridžs un tālis nav brūka.nākamajā dienā es tālīti palaidu vienu plašajā pasaulē, kā arī novedu no ceļa - viņš pārradās mājās ar zagtiem apelsīniem, kas garšoja tik labi, ka man pat izbeidzās alerģija no citrusaugļiem. vispār es biju palikusi mājās, jo man bija jāraksta darbs par lielupi, bet, tā kā tas bija tipiski smagākais punkts rakstīšanā (viena diena pirms nodošanas dienas), tad, protams, neko neuzrakstīju, jo galvā bija nevis smadzenes, bet gan bloks. tā kā biju sasniegusi stāvokli, kad jāmet rokas pret debesīm un jākliedz, nolēmu, ka viņš nav pelnījis ko tādu redzēt, tāpēc izgāju pastaigāties lietū. nu, kiss the rain. tā es staigājos un klausījos coolio dziesmu "gangstas paradise", bubināju līdzi vārdus, līdz manā priekšā uzpeldēja viens deviņdesmitajos dzimis krasatuļa no universitātes un, pederastiski smaidot, paņēma manu roku un teica: "hey, sweetie!" viņš tik ļoti disonēja ar to manu gangstas paradise, ka es, protams apņirdzos. ja es būtu mētra, tad es rakstītu, ka šīs divas lietas disonēja kognitīvi. tā es pārrados mājās, atklāju, ka man, izrādās, ir absolūtā muzikālā dzirde, un tad jau mums bija jāiet smalkās vakariņās ar rembo, jo jāpierāda, ka neesam ridžs un brūka, bet drīzāk tie divi pintiķi, kas šuva kleitas pie sallijas spektras. līdz tam mirklim man bija skaidrs, ka tiem diviem ākstiem vispār nebūs, par ko runāt, un, ja viņi būtu mūzikā, tad viens būtu sex pistols, otrs kaut kāds sigur ros. vakara beigās es biju autā, jo viņi bija kļuvuši par labākajiem draugiem, kā arī sapratuši, ka, saliekot galvas kopā, var atrast 100 paņēmienu, lai liktu man sarkt. tā viņi stundām ilgi mani apcēla, kā arī beigās sarunāja, ka tālim noteikti jābrauc ciemos, un tad viņi došoties uz muļķu kalnu. pats trakākais, ka, zinot šitos abus jampampiņus, esmu pārliecināta, ka tieši tā arī notiks.