18:50 - tie paši vēži citās kulītēs
kopš esmu dievzemītē, katru nedēļu braucu uz pāķiem, bet nevienu reizi nepaspēju kārtīgi pamakšķerēt, kaut arī uz pagājušās nedēļas izbraucienā uz latgali līdzi bijām paņēmuši divas makšķeres un koferīti ar jauniem āķiem un citām zarazām. pa dienu mums nebija laika makšķerēt, jo ar krāctiņu kāpām skatu tornī, lai skatītos uz upīti un saliņām, bet naktī nevarēja makšķerēt, jo bija tik auksts, ka visi kopā dejojām sasalsu un nekapājām ārā, bet gan pirtī.jau pērnajā gadā kārļa fāčuks raimis bija sakoļījis šarmu ar bērniem uz vēžošanu. toreiz viņi nenoķēra ne plika graša, bet raimi vēžu vells nebija licis mierā, tāpēc viņš uzstāja, ka jābrauc atkal uz salacu. domāts - darīts. ir tā, ka es vispār salacu uzskatu par zajebis upi, jo tur ir laši, un laši bomžu upēs nedzīvo, tas ir galvenais iemesls, kāpēc bomži neēd suši. uzcēlām teltis (es ne, jo man līdzi bija tikai telefons un kurpes) pļaviņā pie kaut kādiem kristīnes paziņām, kas, nojauzdami, kas esam mēs, pirmajā dienā drošības pēc nemaz ar neparādījās. kad tuvojās tumsa, bija jānoķer kāda zivtiņa, ko ielikt vēžu murdos, un tieši tad, kad maurojām tā, ka zivju policija mūs ieliktu vienā kamerā ar pussy riot, šarms noķēra sapaliņu. tas bija tik liels sapals, ka ar katru stāstīšanas reizi kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz beigās 5 reizes pārsniedza latvijas rekordu. kamēr šis mazulītis tika griezts, šarms noķēra breksi, bet breksis bija sev iekšā ieķēris āķi. t.i. - āķis bija norīts, tāpēc nolēmām, ka nedrīkst laist atpakaļ, jo viņš lēni un sāpīgi tāpat aizies uz nāves zemi, tāpēc es - humānā palīdzība - piepriedu breksim nevis lēnas un mokošas nāves spriedumu, bet ātras un nesāpīgas nāves spriedumu - uzliku to breksi uz dēļa un ar vienu pagales sitienu nositu. tā raimis mani iecēla par oficiālo zivju bendi.
iepriekšējā vēžošanas reizē neviens nenoķēra neko, bet šoreiz mēs katrs vismaz tikām pie vēža, vienu no tiem šarms noķēra ar makšķeri. kad visi aizgāja gulēt, notika tas, kas parasti notiek, kad visi aiziet gulēt - mēs ar šarmu turpinājām plītēt. kā parasti, apvienojām patīkamo ar lietderīgo - apmēram piecas stundas pavadījām ar mazo aliņu un makšķerēm. tas bija vājprātā skaisti un, ja es vēl kādreiz būšu ilgstoši prom no latvijas, mūžīgi atcerēšos to miglu, kas burāja pa upi. tā migla uzradās un pazuda, uzradās un pazuda, un man točna likās, ka no tās upes ceļas, nezinu, mīlestība. ap deviņiem no rīta, kad spainis jau bija pilns ar zivju zupu, bet pudeles bija tukšas, es uzstāju, ka jāiet beidzot gulēt. šarms beidzot piekrita. kamēr gājām līdz teltīm, protams, apgāzāmies, kas radīja ekstāzi. tā gulējām zemē un ņirdzām, līdz piecēlāmies, bet, tā kā pārāk traki ņirdzām, atkal nokritām zemē. un tā apmēram 16 reižu. gājiens līdz teltīm izrādījās tik jautrs, ka miegs bija pazudis un nolēmām iebraukt ar laivu salacā vēlreiz izčekot vēžu murdus. bijām pietiekoši lielā tūtā, lai no sākuma brauktu vienkārši uz riņķi, bet, kad redzējām, ka raimis jau ir pamodies, tomēr saņēmāmies un vismaz no malas visnotaļ pienācīgi pētījām murdus. pusi nevarējām atrast. te pēkšņi šarms ieraudzīja nēģu taci un sacīja, ka mums tagad vajadzētu ar gumijas laivu izbraukt tam cauri. ieraudzīju, kā tur šņāc ūdens, tāpēc informēju viņu par to, ka tā ir debila ideja. taču beigās es tiku pierunāta. galvenais arguments - Tu esi dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris, iebraucot ar laivu nēģu tacī? šī ideja pat sāka likties brīnišķīga, līdz bijām 1 metru pirms tača, laiva tika sagriezta, tāpēc vairs nekontrolējām situāciju, zliukt, zliukt, ar laivu atsitāmies pret tiem kokiem, nogāzāmies lejā no augšas, atvērām acis un bijām dzīvi. pirms tam bijām paģībuši no bailēm. dienu vēlāk mājas īpašnieks mums vaicāja, vai iebraucām tur, jo tikām tur ierauti. nu, mūs neviens neierāva, ierāvuši bijām mēs paši. tā viņš mums prasīja, jo pats vienreiz esot bijis ierauts un izdzīvojis tikai tāpēc, ka krastā bijis bratans, kurš pamanīja, ka viņš ir iespiests starp gultni un laivu. tā mēs sevi pārliecinoši pieteicām pasaules idiotisma čempionātā.
no upes tikām ārā nevis caurs kaut kādu piebraucamo herņu, bet gan cauri zālēm. vietu, kur vilkāmies ārā, varēja pamanīt arī dienu vēlāk - mēs tiešām vilkāmies aiz kalmēm. kad atnesām laivu atpakaļ (tad piecēlusies bija arī kristīne, kas to visu diemžēl fotogrāfēja), ķērāmies pie zivju dīrāšanas. tas mani nokausēja līdz pēdējam, tādēļ devos gulēt.
rīts (diena) sākās drūmi - mašīnā, kur gulēju, iebrāzās aiga, edžus, kristīne un sarkani vēži, kas nu bija jāēd. citi spīles knieba pušu ar knaiblēm, bet, tā kā es nepamanīju nevienu un neko, es spīles kodu ar saviem asajiem zobiem. kad atkal pamodos, gatava bija aromātiskā zivju zupa, kura bija tik garda, ka to ēdām ne tikai mēs, bet arī mušas. gatavs bija arī šarms, kas beidzot bija atplīsis un uzsācis dedzināt savu seju saulē. es mīlu salacu.