12:32 - Mārtiņš Sirmais Kenijā
Kad Alekss mani atstāja Mwalā, viņš sacīja, ka ļoti cerot, ka mēneša laikā pieņemšos svarā par 5 kilogramiem. Vakar speciāli uzvilku visīsākos šortus, lai viņš varētu novērtēt (vienkārša svēršanās nederētu, jo nezinu, cik svēru pirms tam, laikam drusku virs 30). Alekss labi atcerējās par tiem pieciem kilogramiem, tāpēc, ieraudzījis mani, lika piecelties un pagriezties, un secināja, ka nekas nav mainījies. Te gan viņš muld, jo ir mainījis tas, ka esmu labi iesauļojusies, domāju, ka Kačkam patiks, jo laba iesauļošanās bija pirmais, ko viņš pamanīja pirms kaut kādiem četriem gadiem, kad atgriezos no ģeoloģijas prakses. Kopš tā laika Kačka ir Saules dievs.Aizvakar ar Aleksu atkal braucām uz Nairobi Universitāti, kurs vairs neesmu senoir member, bet gan retired member, tāpēc braukšu atpakaļ uz Latviju, kur aizvadīšu laimīgas vecumdienas. Pa ceļam stātīju, kā man gājis Mwalā. Nospriedām, ka uz turieni būtu jānosūta divi darbinieki – viens, kas liktu vietējiem zemniekiem saprast, ka viņu zināšanas ir ļoti vērtīgas un ka ir vērts mācīties vienam no otra, nevis tikai no baltiem cilvēkiem, otrs – cilvēks, kas iemācītu flirtēt. Tās ir drausmas, kā viņi to dara! Es īsti nevaru dusmoties uz tiem, kas divpadsmitos dienā jau izcīnījušies ar astoņiem aliņiem (šos ļaudis es cienu), bet, ja atnāk kaut kāds vietējais zemkopības ministrs un momentā ar acīm mani izģērbj, tad tādam gan ar celi gribas iemaukt pa olām. No šī atkratījos, kad viņš prasīja, vai vakarā negribu atnākt uz tirgu iedzert (tirgus ir kultūras centrs). „Izklausās kruta, labprāt, es tikai paprasīšu, cikos Semjuels var nākt līdzi,” es priecīgi atbildēju. Semjuels ir zemnieks, pie kura dzīvoju, tātad - mans Kenijas tētis. Pajoļa smaids dzisa.
Kad uz universitāti bijām aizveduši aptuveni 2 tonnas augšņu paraugu, atcerējos, ka pirms dažām nedēļām Alekss man solīja, ka aizvedīs uz augļu tirgu, kur būšot tādi augļi, kurus es vispār neesmu redzējusi. Nākamajā dienā viņš brauc uz pāķiem, tāpēc pastāv liela iespēja, ka vairs te neredzēsimies, tāpēc viņam atgādināju par šo solījumu. Lai viņš nesāktu ņerkstēt visādus tur „bāc, tagad riktīgi nav laika”, uzreiz turpināju ar to, ka, ja viņam tagad nav laika, tad viss ok, var jau arī nevest, es sapratīšu, vienīgi, ja viņš mani aizvedīs, tad paliks atmiņā kā džeks, kurš kaut ko apsolīja un to arī izdarīja, bet, ja ne, tad, nu, pats saproti. Pēc desmit minūtēm bijām tirgū, kur pretī skrēja pārdevējs ar kaut kādiem apelsīniem un banāniem. „Bērnu spēles!” es viņam sacīju. „Parādi kaut ko, ko es neesmu redzējusi!” Parādīja arī. Viņš ne tikai deva nogaršot visu, kas viņam pašam bija, bet arī izveda cauri visam tirgum, lai parādītu to, kā viņam pašam nav. Tā kā viss bija jānogaršo, tad biju pilna kā Šlesera lidosta. Tā rezultātā mājās pārrados ar diviem maisiem, kas bija pildīti ar kaut kādiem 10 dažādiem augļiem, kurus tiešām pirms tam nezināju. Kaut arī biju jau pilna, turpināju iesākto rīšanu, kuru apstādināja cukurniedres, jo tad, kad pakošļā vienu gabaliņu, ātri vien gribas aizrakstīt vēstuli Dievam, lai vispār aizliedz visu, kas nav čipsi vai jēla liellopa gaļa. Tas likumsakarīgi beidzās ar aptuveni 26 stundu ilgu caureju. Vēlreiz urrā!
Tagad var uzksatīt, ka es reāli rubīju Kenijas paiku (t.i. – varētu veidot raidījumu „Mārtiņš Sirmais Kenijā”) ne tikai tāpēc, norāvos no tā augļu tirgus, bet arī tāpēc, ka mēnesi diendienā ēdu vienu un to pašu Kenijas paiku. Brokastīs ir jāēd maize ar sviestu (5 šķēles), pusdienās – rīsi, kideri (pupiņas ar vārītu kukurūzu) un boga (apmēram mērce no vārītiem tomātiem, kartupeļiem un paprikas), kam seko tonna augļu, vakariņās – ugali (tāda kā cieta kukurūzas miltu putra) ar ceptiem kāpostiem un liellopa gaļu. Tā kā to ēdu katru dienu, tad laiku pa laikam jutu, ka manā vēderā sāk augt kukurūza. Kad sāku just, ka man reāli pietrūkst piena produktu, devos uz tirgu tā meklējumos, bet varēju atrast tikai kalcija tabletes, kas tomēr arī drusku derēja, jo citādi no augšņu urbšanas locītavas bija tādā čupā, ka nebūtu spējīga noturēt alus kausu (tas ir viens no iemesliem, kāpēc visu mēnesi to tā arī neturēju). Tā kā lietus nelija vispār, tad mans lietusūdens novadīšanas un uzglabāšanas pētījums izgāzās kā tāds Valdis Zatlers, bet paralēli tam spozmi piedzīvoja cits pētījums – izpētīju, ka ilgstoša alkohola nelietošana (odekolons „Mīts” neskaitās) un daudzu augļu ēšana manai veselībai nāk par sliktu, jo pēdējo nedēļu aizvadīju ar nedzēšamu noguruma zīmogu, un, tā kā tagad eju pensijā, vairs tādus jokus dzīt nav brīv.