14:32
Mēnesi aizvadīju kādā zemnieku sētā, kurā, protams, nebija ne elektrības, ne tekoša ūdens, telefons bija jālādē tirgū, toties kokos auga guavas, papaijas, mango, mandarīni un apelsīni, un vāveres centīgi dzīrās noēst visus arbūzus. Pilnu maisu ar apelsīniem Kenijas mama man iedeva līdzi, kad braucu atpakaļ uz Nairobi. Īstajā dzīvē – Latvijā - man ir alerģija no citrusaugļiem, tāpēc no sākuma stingri no šī grēka atteicos. Taču, kad redzēju, kā gar manu Kenijas vecāku vaigiem līst tā apelsīnu sula, nolēmu, ka vienu gabaliņu jau var. Nākamajā dienā alerģiskas reakcijas nebija. Izmēģināju apēst divus gabaliņus – alerģijas nebija. Trīs – alerģijas nebija. Tā katru dienu palielināju apelsīnu devu, līdz par ierobežojošo faktoru kļuva nevis alerģijas potenciāls, bet gan vēdera izmērs. No Kenijas apelsīniem un mandarīniem man alerģijas nav. Tas ir iemesls, kāpēc manā dzīvē vairs nav vietas izsaucienam „Urrā!”, jo pastāv tikai „Vēlreiz urrā!”.Guavas. Tās es nebiju ēdusi vispār nekad mūžā, un domāju, ka arī Šarms ir skolas solā jāsēdina blakus Kārlim Skalbem, jo stipri apšaubu, ka guavas sviests, ko viņš it kā ir ēdis, vispār eksistē. Tāpat arī nekāds runcis nekad nav saimniekojis dzirnavās. Otrajā dienā, kad vēl tikai uzstādījām manu izgāšanās staciju, Alekss no tirgus atveda kādu augli, ar ko agrāk nebiju dabūjusi iepazīties. Tā bija guava. Izskatījās pēc saslimuša ābolīša, nospriedu, ka jākož tik stipri kā ābolītī. Pārkodu mizu un mani zobi ieslīdēja guavas mīkstumā, pāri lūpām, krūtīm, ceļiem, pēdām un visam rajonam pārtecēja sula, un pāri maniem vaigiem pārvēlās laimes asaras. Juris Alunāns nav izdomājis vārdu, ar kuru aprakstīt manu sajūtu, kad uzzināju, ka mūsu dārzam guavu pilna dirsa.
Tā ik vakaru lielāko daļu ūdens savā mazgāšanās bļodā iztērēju, lai noskalotu ar augļu ķeskām aplipušo ķermeni (tā kā matu mazgāšanai izmantoju iztvaikošanas mērglāzi, tad zinu, ka tam man nepieciešami 950 ml ūdens).
Visu mēnesi nedabūju padzerties šmigu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka man – cilvēkam, kas darbināms ar grādiem, - pēdējā nedēļā enerģija izbeidzās tik ļoti, ka atkal bija jāguļ 36 stundas diennaktī. Tas šnapst, ko ierāvu, lai aizdzītu amēbas, malārijas, gripas, neskaitās, jo tas nebija nekāds šnapst, bet gan odekolons, jo es jau nu točna zinu, kā jāgaršo Ruskij Standart (kaut arī vēl aizvien murgos redzu to reizi, kad aizgāju no viesībām, labi zinot, ka ledusskapī ir pilna pudele šī dievu dzēriena). Lieki piebilst, ka odekolons tik tiešām labi palīdzēja pret visām potenciālajām kaitēm.
Vienīgā kaite, no kuras man neizdevās izbēgt, bija sadegušas acis. Kamēr uzstādījām visas iekārtas, nebiju uzlikusi saulenes uz savām actiņām, kas ir tik jutīgas kā Marlēna, un pēc pāris stundām jutu, ka īsti labi nav. Jau ar puspievērtām acīm devos meklēt savas dievu brilles, taču nevarēju tās atrast, tāpēc nolēmu, ka turpmāk mani varēs saukt par Marlēnu, jo esmu tāda dura, ka esmu tās atstājusi Nairobi. Ēdām pusdienas, un nu bija jau tik tālu, ka acis varēju atvērt tikai pavisam, pavisam drusciņ, jo drausmīgi sāpēja. Tā Alekss vēlējās uzzināt, vai mani pametis džeks, ja reiz es mirkstu asarās un neesmu spējīga nofokusēt skatienu. „Tevi tūliņ pametīs priekšzobi, ja nebrauksim pirkt man saulesbrilles!” Tā iesēdāmies vāģī un braucām uz Masī tirgu pirkt man saulesbrilles. Tas bija jau paredzams, ka tur nebūs septiņi optikas veikali ar divsimt saulesbriļļu modeļiem katrā, jo vietējie cilvēki, protams, tādas muļķības nelieto, tomēr lēmām izmēģināt laimi. Tajā mirklī jau bija tik tālu, ka acis atvērt nevarēju vispār, un jau biju nobijusies, ka tagad vispār palikšu akla. Sacīju, ka man pohuj, ko Alekss par to saka, bet tagad viņam mani jāved pie rokas, jo tiešam nevaru atvērt acis un vienkārši neko neredzu. Tā kā apkārt bija nabadzīgi cilvēki bez fotoaparātiem, kuros varētu tikt uzņemtas bildes, ko sūtīt Aleksa sievai, viņš paņēma mani aiz rokas un devāmies meklēt. Beigās atradām. Briļļu modeli izvēlējos pēc taustes – paņēmu tās, kas atgādināja brilles. Protams, tās nebija nekādas pienācīgas brilles, bet vienkārši melnie stikli par vienu eiro, bet tas bija labāk nekā nekas. Nākamajā dienā viss bija labi. Nākamajā dienā arī atradu savas īstās brilles un ar pasi aizgāju uz baznīcu pie Dieva, lai ieraksta tajā manu otro vārdu – Marlēna.