08:31
Ja nekas neizčakarēsies, nākamnedēļ beidzot braukšu uz pāķiem, kur izvilkšu visādas zondes un ierīces un mēnesi dzīvošu ar zemniekiem un mērīšu visu, kas ir kaut drusciņ slapjš. Tas, protams, notiks vietā, kur šobrīd ir ahujennie plūdi.Vietējais darba vadītājs uzreiz brīdināja, ka visi mani gribēs precēt. Kad viņš sāka lieku reizi skaidrot, ka to tiešām domā nopietni, es iepisu visīti un viņu pārtraucu: „Es zinu.” Izstāstīju viņam jau gatavo stāstu par to, ka esmu precējusies un tas džeks uz krekliņa ir nevis kaut kāds random pajolis, bet gan mans vīrs (Džarviss Kokers), kurš par manis precēšanu manai ģimenei samaksājis 100 govju (tas ir ļoti, ļoti daudz, apmēram 20 reižu vairāk nekā par normālu vietējo meiteni). Darba vadītājs teica, ka tas it kā labi, bet precēt gribēšot tik un tā. „Bet man arī ir viens bērns,” turpināju savu aizsardzības stāstu. „Tikai ne to,” darba vadītājs pacēla rokas pret debesīm un visu viskiju izlēja pa zemi. „Tikai nesaki, ka Tev ir bērns, tas tieši uzkurinās, jo, ja Tev ir bērns, tas nozīmē, ka esi auglīga!” Tā kādu laiku pārrunājām iespējamās taktikas, lai tiktu vaļā vai vismaz sadzīvotu ar potenciālajiem preciniekiem, līdz šo tematu pametām un sākām runāt vienkāršas nejēdzības. Kādā mirklī pieminēju, ka es tak esmu no tiem ziemeļiem un darba vadītājs prasīja, vai esmu no vikingiem. „Nē, es esmu no latviešiem,” ar lepnumu atbildēju. Tad viņš pajautāja, vai latvieši gadījumā nebija tie, kas piesita vikingus. „Tie paši,” es atbildēju un ar bisi iešāvu sienā. Ar šo šāvienu un vikingu piesišanu viss tika atrisināts – izrādās, atliek vien pateikt, ka mēs it kā piesitām vikingus, tad ikviens potenciālais precinieks liks mieru pēc pirmās pavēles. Un, lai ko es arī pateiktu, tā būs pavēle, jo vikingu slepkavas neizmanto lūgumus, jautājumus vai prastus stāstījumus. Tikai pavēles!