18:24
kad visiem spēkiem centos panākt, lai žoels mani neieliek vilcienā uz tropiem, gājiens, kas visvairāk liecināja par izmisumu, bija anetes omcenes tēlošana - uzliku lakatiņu un piedāvāju aiziet uz pastu. kaut arī žoels atpazina anetes omceni, viņš atpazina arī mani un ielika vilcienā. ja vakar es viņam par to biju pateicīga, tad šodien jau atkal gribu nolasīt lekciju par to, ka mīlošs un gādīgs vīrs tā nedrīkst rīkoties. bet, tā kā zinu, ka tad, kad viss šitais būs atrisinājies, atcerēšos te visu ar prieku, tad mans pienākums ir ziedot dažus teikumus arheologiem par nairobi mirkiņiem.šodien apmēram 40 minūšu gaidījām autobusu, uz kuru mums pavēlēja ierasties tūliņ, jo tūliņ arī būs klāt. kamēr gaidījām "tūliņ" autobusu, novērojām vietējo sabiedrisko transportu. tas, kā cilvēki rīgā kāpj ārā no braucošiem mirkiņiem, ir bērnu spēles. mazākais ātrums, kas tiek sasniegts te, ir apmēram 10 km stundā. ja mikriņš apstājas, tad nav goda lieta no tāda kāpt ārā (vai kāpt iekšā), jo tas ir ņuņņām. tad, kad no mirkiņa izlec pasažieri, tad no tā izkaras mikriņa dievs, kurš aicina pieturā stāvošos pasažierus kāpt iekšā. attiecīgais mikriņš tiek visādi reklamēts, tiek cildināti gan tā pasažieri, gan vadītājs, un šajā reklāmā mikriņa maršrutam netiek pievērsta pārlieku liela uzmanība. un tā jau ir - ar krutiem džekiem kaut vai uz pasaules malu. (nopietni - ja redzētu transportu, kas ved uz pasaules malu, kāptu iekšā pat tad, ja blakus būtu slikts džeks)
amsterdamas pasniedzējs teica, ka šie mikriņi esot ļoti droši, jo "tur vienmēr ir cilvēki". manuprāt, viņš dzīvē kaut ko nav sapratis, ja domā, ka "tur vienmēr ir cilvēki" ir kaut kāds drošības rādītājs. šejienes darba vadītājs gan dziedāja citu dziesmu. tā dziesma bija apmēram tāda: "es nenācu šai vietāi savu miegu izgulēti, es nenācu šai vietāi savu meigu izgulēti, citreiz tajos mirkiņos uzpeld kāds džeks ar šauteni, rai-rai-rai-ritam, iešauj griestos, izdzen visus ārā, rai-rai-rai-ritam, atņem visas mantas un pie viena nozog mikriņu, trādiralalā!"